Drīzumā

Kino un TV režisores, producentes un žurnālistes Ilonas Brūveres grāmata „Citādā dzīve” ir autobiogrāfiska dokumentālā proza – dzīvesstāsts. Grāmatā autore pirmoreiz atklāj būtiskas detaļas no savas personīgās dzīves, kas nekad vēl nav publiskotas, aptverot laika posmu no 20. gadsimta 50.–70. gadiem Latvijā, kā arī 80. gadu radošās darba aizkulises Vācijas Federatīvajā Republikā. Grāmatā apkopoti arī fragmenti no sarunām ar Eiropas vadošajiem autorkino režisoriem.

„Citādā dzīve” stāsta par Ilonas Brūveres saistību ar izcilām vācu kino personībām, kopīgiem projektiem, dzīves notikumiem, ceļojumiem un sarunām par kino un dzīvi. Ilonas Brūveres autobiogrāfiskais izdevums parāda profesiju, kurā cilvēks veido sevi kā darba rīku, ļauj izsekot savai dzīvei un sevis kā profesionāla darbarīka tapšanai. „Citādā dzīve” lauž daudzus stereotipus par autora un režisora profesiju, koriģējot priekšstatus arī par Ilonas Brūveres personību. Iespējams, grāmata ir atklātības stunda, kas veltīta apaļajai jubilejai, šeit iepazīstot citu, līdz šim vēl nepazītu Ilonu Brūveri. Grāmata autorei noņem publikas uzlikto eksotiskas parādības masku, atņemot mums, lasītājiem, ierastos iedomu spoguļus.

Šogad režisore svin savu septiņdesmito dzimšanas dienu, piecdesmit no tiem veltīti darbam medijos. Autores kontā ir vairāk nekā 10 pilnmetrāžas filmu un pārdesmit īsmetrāžu, kā arī ap 200 raidījumiem televīzijā (LTV1), kas apskata izcilas radošās personības Latvijā un Eiropas kultūras aktualitātes. Režisore ir arī visu savu filmu scenāriju autore, producente, dažkārt arī māksliniece un tērpu māksliniece. Cilvēks orķestris Ilona Brūvere labprāt raksta arī publicistiku un tulko no vācu valodas, saņēmusi Lielo Kristapu dokumentālā kino režijā. Brūveres dokumentālās filmas, kas uzņemtas aktierfilmu dramaturģijā, vienmēr saņem vairākas Lielā Kristapa nominācijas.

Turpinām iepazīt dzīvi citās pasaules valstīs caur romāniem. Šoreiz ceļosim pa Āfriku, uz kuru mūs ved slovēņu rakstnieks Ēvalds Flisars.

Gandrīz nekas šajā Āfrikas stāstā nav tā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā. Dēls meklē noslēpumaini pazudušo tēvu, divi pāri risina attiecību problēmas un meklē ceļu viens pie otra, bet vēl kāds trešais neredzami saista viņus visus. Ir daudz jautājumu, uz kuriem tiek meklētas atbildes. Kas noticis ar pazīstamo rakstnieku Igoru Hladniku, pa kura nepabeigtās grāmatas pēdām viņi ceļo? Kas ir cilvēki, kurus ceļotāji sastop un kā tie ir saistīti savā starpā? Kas ir Āfrika un ko tā nozīmē eiropiešiem? Kur beidzas īstenība un sākas iztēle un izdomājumi? Un, kā, galu galā, dzīvot ir pareizi – paliekot par rotaļlietu dzīves rokās vai izraujoties no nolemtības un radot pašiem savus noteikumus?

Visi jautājumi un noslēpumi atrisinās tikai pašās beigās un šķietami nesaistīti fragmenti savienojas vienā veselumā.

Ēvalds Flisars (1945) ir slovēņu rakstnieks, dramaturgs, redaktors un tulkotājs. Studējis salīdzināmo literatūrzinātni Ļubļanā, angļu valodu un literatūru Londonā un psiholoģiju Austrālijā. Flisars ir īstens pasaules apceļotājs – līdz šim pabijis jau 98 valstīs. Bijis arī metro vadītājs Sidnejā, zinātnes enciklopēdijas redaktors Londonā, īsstāstu un raidlugu autors BBC, Slovēnijas rakstnieku biedrības prezidents. Kopš 1998. gada ir slovēņu mūsdienu literatūras pārskata žurnāla „Sodobnost” redaktors. Flisars divdesmit gadus dzīvojis ārzemēs (Austrālijā un Apvienotajā Karalistē), bet kopš 1990. gada dzīvo Ļubļanā.

Romāna „Zelta krastā” tulkojums ticis nominēts prestižākajai Eiropas literatūras balvai – Dublinas Literatūras balvai, un laikraksts “The Irish Times” to ierindojis starp 13 labākajiem romāniem par Āfriku, ko rakstījis eiropietis.

Grāmatas tulkojumu no slovēņu valodas veikusi Māra Gredzena. „Aminori” iznākušas jau vairākas viņas tulkotas grāmatas – Vinko Mēderndorfera romāns jauniešiem „Sirds plaukstā” un Janas Baueres „Mežlaumiņa baigajā biezoknī” un „Mežlaumiņa un trakā ziema”.

Grāmatas dizainere un vāka autore ir Rute Marta Jansone.

Grāmata tulkota un izdota ar Eiropas Komisijas programmas “Radošā Eiropa” un Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstu.

Klarisa Lispektore (Clarice Lispector, 1920–1977) ir Ukrainā dzimusi brazīliešu rakstniece, 20. gadsimta modernisma pārstāve, kuras literārie darbi neierastās stilistikas un savdabīgās struktūras dēļ guvuši starptautisku ievērību. Viņas devums literatūrā bieži tiek pielīdzināts Franca Kafkas veikumam. Autore par savu misiju uzskatīja literārajos darbos atspoguļot iekšējās pasaules pretrunas un cīņas, kas ārēji nereti paliek nepamanītas.

“Dzīvais ūdens” – Klarisas Lispektores nelielais, bet saturiski dziļais darbs – ir aizraujoša saruna ar sevi (iespējams, ar mīļoto cilvēku vai lasītāju) par dzīves un laika dabu, kas dod jaunas iespējas, kā ar valodu pietuvoties cilvēka iekšējās pasaules bezdibeņiem.

“Teksts šeit būtībā kļūst par apziņas stāvokli, kurā individuālās pieredzes zibšņi nogulsnējas par kāda poētiska okeāna dzīlēs apslēptiem dārgumiem. Un šis ir apziņas stāvoklis, kurā nonāk ikviens “Dzīvā ūdens” lasītājs. Vēstule – dzejolis – eseja. Par ko – to nezina pati autore. Izšauta bulta lidojumā, kad nav zināms ne šāvējs, ne mērķis. Bet skaista bulta; asa un precīza kā Visums naktī,” atzīmē grāmatas tulkotājs Edvīns Raups.