Birutas Jansones zīmējumu izstādes atklāšana. Foto: Valters Kiršteins
Estere Perela „Erotiskā inteliģence. Kā saglabāt vēlmi vienam pēc otra”
Estere Perela atzīta par vienu no viedākajām mūsdienu pāru psihoterapeitēm pasaulē. Viņa ir arī raidierakstu sērijas un „New York Times” bestselleru autore, brīvi runā deviņās valodās, vada terapijas praksi Ņujorkā, sniedz konsultācijas lielākajām ASV biznesa kompānijām un ar savām grāmatām ir savaldzinājusi lasītājus visā pasaulē. Viņas ieviestais jēdziens „erotiskā inteliģence” pirmoreiz aprakstīts tieši grāmatā „Mating in Captivity”, kas tulkota jau 30 valodās un tagad iznāk latviski ar nosaukumu „Erotiskā inteliģence”.
Perelas grāmata aicina mūs izpētīt tik sarežģīto sadzīves un seksualitātes savienību un izskaidro, kas nepieciešams, lai pāri atgūtu vēlmi vienam pēc otra. Balstoties savā ilgajā pāru terapeites pieredzē, Estere Perela pēta to, cik sarežgīti ir nezaudēt kaisli ikdienas dzīvē, un parāda, cik aizraujošs, rotaļīgs un pat poētisks var būt sekss ilgtermiņa attiecībās.
Filozofs, sociologs un RSU asociētais profesors Vents Sīlis par grāmatu saka: „Šī grāmata ir ne tikai viegli uztverams pētījums par seksualitāti, tā vēsta arī par cilvēka dabu, iekšējām pretrunām, kas atspoguļojas arī seksualitātē, kurā tiecamies apvienot neapvienojamo – vēlmi vienlaikus pēc drošības un nezināmā, pēc tuvības un attāluma, pēc fiziski un emocionāli pilnvērtīgām attiecībām. “Erotiskā inteliģence” ir grāmata tiem, kuri vēlas saprast ne tikai savu partneri, bet arī paši sevi.”
Grāmatu tulkojusi Ina Strautniece. Redaktore Ieva Lejasmeijere, zinātniskais redaktors Vents Sīlis. Grāmatas vāka dizains un makets: Rute Marta Jansone.
Birutas stāstiņi. Birutas Jansones izstāde
No 2. līdz 28. jūnijam grāmatnīcā un mākslas telpā „Aminori” var aplūkot mākslinieces Birutas Jansones zīmējumu izstādi „Birutas stāstiņi”. Māksliniece Biruta Jansone jau vairāk nekā 40 gadus strādā mākslas skolās. Kopā ar vīru Jāni Robertu Jansonu dibinājusi un vadījusi Valmieras mākslas skolu, veidojusi mākslas skolu Skaņkalnes „Akmeņkalnos” un vairāk nekā 25 gadus strādājusi Mazsalacas mākslas skolā.
„Strādājot mākslas skolā, ierasti bija dot skolēniem uzdevumus, kas atraisīja iztēli, iedvesmoja eksperimentēt un attīstīt radošumu,” stāsta Biruta Jansone. „Nu skolas darbs beidzies, un varu izdomāt uzdevumus pati sev. Tāpēc radās ideja zīmēt uz melna papīra – kā eksperiments, kā izaicinājums.” Izstādē varēs aplūkot zīmējumu sēriju, kas radusies laikā no 2018. līdz 2022. gadam.
Mākslas vēsturniece Baiba Magdalēna Eglīte Birutu Jansoni nosaukusi par kontrastu cilvēku, un šos kontrastus māksliniece ielikusi arī savos zīmējumos. Arī – vēlēšanos parunāt, pastāstīt, par ko viņa domā, kas priecē, kas sāp. Izstāstīt to, ko mēdz rakstīt dienasgrāmatā, par ko pļāpā pie tējas tases, dalīties ar to, kas viņai svarīgs. Tāda privāta saruna publiskā veidā.
Māksliniece radoši strādā kopš 1976. gada un aktīvi piedalās izstādēs Latvijā un aiz tās robežām. Viņas darbi atrodas Latvijas Mākslas fonda kolekcijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, Museum Ludvig Koeln un privātpersonu kolekcijās Latvijā, Krievijā, Dānijā, Vācijā, Kanādā, Izraēlā, Francijā u.c. Par nopelniem Latvijas valsts labā 2018. gadā apbalvota ar Atzinības krustu.
Frančesko Pikolo „Skaistais apjukums”
Viens no jaunākajiem itāļu kino literatūras darbiem, atzinību guvušā rakstnieka Frančesko Pikolo „Skaistais apjukums. Fellīni un Viskonti gads” (La bella confusione. L’anno di Fellini e Visconti, 2023) dod iespēju lasītājiem ne tikai ieskatīties filmēšanas laukumu aizkulisēs un sekot divu izcilu filmu tapšanas procesam, bet arī tikt ievilktiem diskusijā par 20. gadsimta 60. gadu Itāliju, kurā kultūra joprojām ir politiska un kurā valda ideoloģiska spriedze.
Prestižo „Viareggio” balvu par dokumentālo literatūru ieguvusī grāmata ir veltīta diviem itāļu kino milžiem, Federiko Fellīni un Lukīno Viskonti, kuri 1963. gadā reizē uzņēma savus meistardarbus – filmas „8½”un „Gepards”. Frančesko Pikolo kā detektīvs dzen rokā personības un epizodes, kas veidojušas Itālijas un pasaules kino vēsturi. Viņš grāmatu, kurā aprakstīti gan kinoindustrijas triki, gan režisoru kaprīzes, sarakstījis, gūstot informāciju no vēstulēm, filmām, pierakstiem, dienasgrāmatām, intervijām, tenkām un liecībām, bet galveno iedvesmas avotu radis sarunā ar aktrisi Klaudiju Kardināli, kura 1963. gada vasaru pavadīja starp „8½” un „Geparda” filmēšanas laukumiem.
Itāļu rakstnieks Frančesko Pikolo (Francesco Piccolo, 1964) pazīstams arī kā godalgots filmu scenārists un kino pētnieks. Viņa grāmatas „Skaistais apjukums” un „Vēlme būt kā visiem” Itālijā saņēmušas prestižas literatūras godalgas.
Grāmatu no itāļu valodas tulkojusi Līva Trektere.
„„Geparda” filmēšanas laukumā valda disciplīna un klusums, jokus aktieri apgūst pēc scenārija, un visi dzīvo bailēs iztraucēt Viskonti, kurš sagaida koncentrēšanos un negrib dzirdēt ne pīkstiena, kam nebūtu sakara ar filmu. Turpretim Fellīni filmēšanas laukumā valda juceklis. Un, ja to pārņem klusums, Fellīni sanervozējas, sakreņķējas, nespēj padomāt. Filmu viņš rada, to uzņemot, šajā haosā.”
Vilijus Žagrakalis „L + L. Platinotipija”
„Aminori” telpa piedāvā iepazīties ar platinotipiju – senlaicīgu fotogrāfijas tehniku, kurā strādā lietuviešu fotogrāfs Vilijus Žagrakalis. „L + L” jeb „Latvija + Lietuva” – tāds nosaukums dots izstādei, kurā varēs aplūkot vairāk nekā 20 fotogrāfijas platinotipijas tehnikā.
Vilijus Žagrakalis (Vilijus Žagrakalys) pēc izglītības ir inženieris konstruktors, bet sācis interesēties par seno fotogrāfiju pirms gadiem divdesmit. Viņš izmēģinājis dažādas alternatīvas foto drukas tehnikas, taču īpaši viņu piesaistījusi greznā un 200 gadus nemainīgā platinotipijas metode, ar kuru tagad tiks iepazīstināta arī Latvijas auditorija.
Līdz ar fotogrāfijas parādīšanos 19. gadsimtā, attīstījās dažādas metodes attēlu pārnešanai uz plaknes un tika atklātas dažādas foto tehnoloģijas, izmantojot dažādas ķīmiskās vielas. Pirmā pasaules kara laikā daļa foto drukāšanas paņēmienu izzuda, jo dārgmetāli bija nepieciešami kara rūpniecībai. 20. gadsimta vidū ASV atkal izplatījās interese par seno fotogrāfiju, radās foto asociācijas, kas īpaši pievērsās alternatīviem fotogrāfijas veidiem. Vēlāk dažādie foto drukas veidi kļuva populāri arī Eiropā. Vilijus Žagrakalis regulāri piedalās ar platinotipijām alternatīvās fotogrāfijas izstādēs kā Lietuvā, tā ārzemēs.
Kā piemērotu tēmu platinotipijām Žagrakalis izvēlējies kultūras mantojumu – muižas, pilis, citas senas ēkas un to fragmentus. Izstādē „L + L” skatītāji varēs aplūkot fotogrāfa platinotipijā iemūžinātos Lietuvas un Latvijas arhitektūras pieminekļus.
Izstādi atbalsta biedrība „Arasai”, Lietuviešu kopiena Latvijā un Lietuvas Republikas vēstniecība Latvijā.
Izstāde būs apskatāma līdz 30. maijam. Ieeja bez maksas.
Sudraba tagadnes tilts
Zanes Daugules un Māra Salēja dzejoļu krājuma atvēršana. Foto: Valters Kiršteins
No Sarkandaugavas līdz Havanai
Ēvī Upenieces grāmatas atvēršana. Foto: Valters Kiršteins
Koku stāsti
Vilņa Heinrihsona izstādes atklāšana. Foto: Valters Kiršteins
Koku stāsti. Vilņa Heinrihsona izstāde
Norisēm dabā ir daudz kopīga ar norisēm cilvēku dzīvē – par to savā izstādē „Koku stāsti” reflektē mākslinieks Vilnis Heinrihsons.
Vilnis Heinrihsons zīmējis un gleznojis kokus visu savu mūžu. Jaunībā mākslinieku fascinējis tas, kā cilvēki pilsētā, it kā labu vēlot, amputē kokiem zarus, kraujot tos kaudzēs ielas malā. „Pilsētas koki” – tāds bijis pirmās viņa gleznas nosaukums, kuru pēc izstādes iegādājusies Kultūras ministrija.
„Mākslas darbi – tas vienmēr ir stāsts par to autoru,” saka Heinrihsons. „Koki šajā izstādē izveido manu tēlu. Redzu pats sevi staigājam pa Grīziņkalnu un risinot dialogu ar varenajiem koku stāviem visapkārt. Un tad es aizeju, bet viņi – paliek.”
Izstādes darbi veidoti dažādās tehnikās, tos papildina arī mākslinieka pārdomas dzejprozas formā. „Koki – tie vienmēr ir manas uzmanības lokā,” raksta Heinrihsons. „Ir ko pētīt: kā saknes ieķeras zemē, kā stumbru noklāj sūnas, ķērpji un piepes; kā zari, tiecoties pretī saulei, lokās – mezglaini vai slaidi kā pirksti; kā galotnes ar lapām un pumpuriem saķer debesis un saplūst ar tām.”
Vilnis Heinrihsons absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu 1984. gadā. Mākslinieks regulāri rīko gan personālizstādes, gan piedalās grupu izstādēs. Heinrihsons ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs un arī pieredzes bagāts pedagogs Māras Muižnieces Rīgas mākslas skolā. Viņa darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības, Latvijas Kultūras ministrijas, Salacgrīvas muzeja kolekcijās, kā arī privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.
Izstāde „Koku stāsti” būs apskatāma grāmatnīcā un mākslas telpā „Aminori” Krišjāņa Valdemāra ielā 69 līdz 28.martam.
Grāmatnīca atvērta darba dienās plkst. 11.00–18.00 un sestdienās plkst. 11.00–16.00.
Ieeja bez maksas.
Izgaismotie. Ata Jākobsona izstāde
Izstādi veido pavisam jauni mākslinieka Ata Jākobsona darbi, pārsvarā pasteļu gleznojumi, kas veltīti saulgriežu laikam.
„Caur šiem darbiem vēlos attēlot gaismas un mīlestības frekvenci, telpu, kas ir reizē ārpus vai viņpus, iekšpus visa,” saka gleznotājs. „Radot šos darbus nomierināta prāta stāvoklī, atrodoties sava veida dziļā meditācijā, nonāku harmonizētā telpā. Pieslēdzoties tai ar visu apziņu, notiek sava veida pārnese vai pieredzes piefiksēšana un materializēšana fiziskajā plānā caur mākslas darba radīšanas aktu. Šis process ir iedvesmojošs, nomierinošs, pacilājošs, sazemējošs, dziedinošs un attīrošs. Mani darbi kļūst par piezīmēm un atgādinājumu par šo transcendentālo telpu, un, iespējams, tie darbojas kā portāli ar iespēju nonākt atpakaļ šajā stāvoklī.”
Jākobsona pasteļi ieved skatītāju pasaulē, kur valda gaisma, harmonija un radošas enerģijas plūsma. Par savu dvēseļu radinieci glezniecībā Jākobsons sauc zviedru abstrakto gleznotāju un mistiķi Hilmu af Klintu, kas savos darbos vizualizē neredzamo pasauli.
Atis Jākobsons (1985) ieguvis maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā 2010. gadā. Studējis glezniecību Erasmus apmaiņas programmas ietvaros arī Mančestras Metropolitēna universitātē Apvienotajā Karalistē. Agrāk absolvējis Vides dizaina nodaļu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Piedalās izstādēs kopš 2006. gada. Vairākkārt nominēts Purvīša balvai – 2012., 2015., 2017. gadā par izstādi „Darknight of The Soul” un 2019. gadā par personālizstādi Padures muižā. Par izstādi „Dark Matter” 2015. gadā nominēts arī balvai „Kilograms kultūras”.
Šis gads māksliniekam bijis ļoti aktīvs – neskaitot dalību grupu izstādēs, viņš sarīkojis arī trīs personālizstādes. Kopumā ņemot, izstāde „Izgaismotie” būs Jākobsona 18. personālizstāde.
Izstāde būs apskatāma līdz 25. janvārim.
Ieeja bez maksas.
P.–P.: 11.00–18.00
