Izdevniecība Aminori uzsāka savu darbību 2018.gadā, kad tika izdota mūsu pirmā grāmata Sarunas ar Juri Jurjānu, autore Marika Rozenberga. Vienlaicīgi ar grāmatas atvēršanu mūsu izdevniecības salonā tika iekārtota mākslinieka Jura Jurjāna personālizstāde.
Regulāra mākslas izstāžu iekārtošana mūsu salonā ir kļuvusi par grāmatu izdevniecības Aminori tradīciju.
Vairāk par izstādēm un grāmatu piedāvājumiem lūdzam skatīt atbilstoši sadaļās Aminori telpa un Grāmatu veikals.
“Mums apkārt virmo apbrīnojama pasaule, kura bieži paliek nepamanīta. Tā ir mums, pilsētniekiem, apkārt dzīvojošo putnu, zvēru un augu pasaule,” par izstādi stāsta gleznotāja Ineta Freidenfelde. “Tā ir pasaule, kas brīnišķīgi iztiek bez mums, bet mūsu dzīve bez tās būtu daudz blāvāka.”
Veidojot gleznu ciklu “Pilsētas eņģeļi”, māksliniece vērojusi sava pagalma “iedzīvotājus”, fiksējot uz audekla to drāmas un laimes mirkļus. “Mēs te iedomājamies, ka esam pasaules naba,” smejas gleznotāja. “Mums ir problēmas – te kovids, te satraukums par karu vai cenām, bet daba dzīvo savu dzīvi. Vienu rītu mazie zvirbuļi knapi pamodušies un pieaugušie viņiem māca dzīvot, citu vakaru dzirdu troksni pažobelē – zvirbuļiem vakara sapulce!”
Būtiska nozīme Freidenfeldes mākslas darbos ir zeltītajam fonam, kas aizgūts no Bizantijas sakrālās mākslas tradīcijas. Zelts palīdz vispārināt ikdienišķās ainas, paaugstināt līdz zīmes statusam. Zelta fons ir kā gaismas vide, kurā iegrimusī pasaule darbojas tīrā enerģijā un mīlestībā; starptelpa starp sakrālo un laicīgo. Inetas Freidenfeldes aizraušanās ir ikonu rakstīšana un restaurācija, kuras pamatus viņa apguvusi Latvijas Kristīgajā akadēmijā un Rīgas Celtniecības koledžā. Zeltīšanas prasmi, renovācijas un dekoratīvo krāsojumu mākslas prasmes papildinājusi pie pasniedzējiem Holandē un Lielbritānijā.
Uzsākusi šo projektu pandēmijas laikā, Freidenfelde joprojām turpina savu īpašo dienasgrāmatu. Katra nākamā cikla izstāde ir kā jauna lappuse ar svaigiem vērojumiem un stāstiem, kas būtībā ir nebeidzami. Izstāde aicina Ziemassvētku laikā izsvērt cilvēku iedomāto svarīgumu iepretī “mazajai dzīvei”, kas risinās tepat mums blakus.
Ineta Freidenfelde 1994. gadā beigusi Liepājas lietišķās mākslas koledžu, 1998. gadā ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā, bet 2001. gadā beigusi studijas LMA maģistrantūrā glezniecības meistardarbnīcā pie profesoriem Alekseja Naumova un Kaspara Zariņa. Izstādēs piedalās no 1997. gada, ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Inetas Freidenfeldes darbi izstādīti ne tikai Latvijā, bet arī Nīderlandē, Čehijā, Zviedrijā un citur pasaulē.
Izstāde “Aminori” telpā Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 69 būs apskatāma līdz 2023. gada 18. janvārim darba dienās no plkst. 11 līdz 18 un sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Bezmaksas ieeja.
Pazīstamā keramiķa, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Daiņa Lesiņa personālizstāde “Labirints”, mākslinieka vārdiem sakot, “nav labirints burtiskā nozīmē, drīzāk prāta konstrukcijas, kur prāts ir ceļojis no vienas situācijas uz citu un atkal atgriezies pie pirmsākuma. Tā ir domu ceļošana, maldīšanās, pārklāšanās un ideju transformācija. Zem visa slēpjas struktūra jeb matrica.”
Mākslas interesentiem izstādē būs iespējams iepazīt keramikas mākslu, kam nav nekāda sakara ar tik populāro lietišķo mākslu un ikdienā lietojamiem traukiem. Izstādes darbi veidoti no papīra porcelāna masas, kas ļauj atveidot detaļas no autora apziņā esošā labirinta, pārnesot viņa domas režģus telpiskos, fiziski eksistējošos objektos. “Materiāla sajūta nav tikai tas, ko tu jūti ar pirkstu galiem,” par izstādes darbiem stāsta Dainis Lesiņš. “Tā ir izpratne par materiāla dabu, procesiem un kā to lietot. Būtiska ir materiāla izvēle un apzināta klātbūtne saskarē ar to.”
Dainis Lesiņš beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļu 1989. gadā. Kopš 2007. gada viņš ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, kopš 2000. gada – LMA keramikas katedras vadītājs. Sarīkojis vairāk nekā 10 personālizstādes, piedalījies grupu izstādēs un simpozijos Latvijā, Igaunijā, Krievijā, Somijā, Zviedrijā, Spānijā, Korejā u. c. Daiņa Lesiņa darbi atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Kauņas keramikas muzejā, muzeju kolekcijās Igaunijā, Spānijā, Krievijā u. c.
Daiņa Lesiņa izstāde “Labirints” būs aplūkojama Krišjāņa Valdemāra ielā 69 līdz 7. decembrim darba dienās no plkst. 11 līdz 18 un sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Bezmaksas ieeja.
Izstādē “Eju meklēt!” apmeklētāji var iepazīties ar jaunās mākslinieces Kristīnes Rublovskas tēlainajiem darbiem. Kurš gan nav bērnībā spēlējis paslēpes? Kristīnei Rublovskai tā bijusi mīļākā spēle un visvairāk viņai paticis būt tam spēles dalībniekam, kas aizvērtām acīm skaita līdz desmit, līdz pārliecinoši iesaucas: “Eju meklēt!”
“Šis ir mans rotaļu laukums, radošo meklējumu rezultāti, manas pasakas,” par savu izstādi “Aminori” telpā saka gleznotāja. “Bieži pēc darba dienas es mēdzu doties garās, it kā bezmērķīgās pastaigās – vienkārši uz priekšu, kur kājas nes. Citreiz, lai savāktu 10 tūkstošus soļu, citreiz, lai nomierinātu satrauktu prātu, vienmēr – lai nejauši atrastu un ieraudzītu kaut ko līdz šim nepamanītu. Arī radošajā procesā ir līdzīgi – es vienlaicīgi strādāju dažādās tehnikās, pie dažādiem darbiem un tie viens otru neapzināti ietekmē un rodas saspēle, jaunatklājumi, pārsteigumi. Kāda nejauša līnija gleznā liek atrast tēlu jaunam zīmējumam, skicei un rodas aizrautība, kas dzen uz priekšu vēl un vēl. Meklēt.”
Izstādē apskatāmajos darbos risinātās tēmas radušās nejauši vai inscenētas ikdienas notikumu iespaidā. Herberta un viņas Universs, Izdomātie cilvēki, Zemeņu kolekcionārs, Emociju turētāji, Sliktie/Labie mati, Gulbis un citi Rublovskas darbu varoņi dzīvo savās paralēlajās realitātēs, metas pretī izaicinājumiem vai tieši pretēji – ietur distancētu, neitrālu pozīciju. Kā rotaļājoties māksliniece darbos izmanto simbolus, tēlus, kā arī dažādas tehnikas, jaucot izšuvumu ar eļļas gleznojumu, bet eļļas gleznojumu – ar lodīšu pildspalvas švīkājumiem. Daļu no ekspozīcijas veido arī zīmējumi ar krāsu zīmuļiem un kolāžas.
“Man šī izstāde ir arī par neapstāšanos,” vēl piebilst Kristīne. “Tā ir kā komats vai daudzpunkte."
Kristīne Rublovska ieguvusi Bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas apakšnozarē, 2019. gadā absolvējusi maģistra studijas Glezniecības apakšnozarē. Piedalījusies vairākās grupu izstādēs, kā arī sarīkojusi divas personālizstādes: “Būtnes” (2019) un “Klātbūtnes mēģinājumi” (2020).
Izstādi “Aminori” telpā Rīga, K. Valdemāra ielā 69 varēs aplūkot no 26. septembra līdz 27. oktobrim darba dienās no 11.00-18.00 un sestdienās no 11.00-16.00.
“Manuprāt, tieši ticēšanas akts dod mums spēku pārdzīvot grūtos brīžus, kad rodas sajūta, ka pasaule ir sagruvusi vai tūlīt to izdarīs,” saka gleznotājs Māris Upzars, kura jauno izstādi “Ticēšana” no 16. augusta var aplūkot “Aminori” telpā.
Māris Upzars jau daudzus gadus konsekventi strādā abstraktās glezniecības jomā. Viņa mākslu mēdz saukt par meditatīvi romantisku. Pats mākslinieks uzskata, ka glezniecība ir viens no patiesības meklēšanas veidiem un krāsu valoda ir piemērota sarunai par cilvēka esības noslēpumiem. Viņa iecienītākais izteiksmes līdzeklis ir krāsu laukumu attiecības.
“Spēja un vajadzība ticēt ļauj cilvēkam iet pa ceļu, kas ieved pasaulē, kurā meli un nodevība vēl pastāv, bet vairs nevar izmantot tos iluzoros aizsegus, kuri tiem kalpo mūsu pasaulē,” stāsta Māris Upzars par jaunās izstādes pamatideju. “Iespējams, ka nav svarīgi, kā mēs nosaucam savas ticības objektu. Mēs mēdzam to saukt par Dievu, Augstākiem spēkiem, Kosmosa likumiem vai kārtību, Cilvēces progresu, Labā un Taisnīgā pirmssākumu cilvēkos un arī citos vārdos.”
Izstādē “Ticēšana” mākslinieks iepazīstina ar pēdējo piecu gadu laikā tapušiem darbiem – jaunākais gleznots vēl šī gada jūlijā. Daļa izstādē redzamo darbu radīti 2019. gadā mākslinieku rezidencē “Cite des Arts” Parīzē, bet pārējie – tepat Latvijā, iedvesmojoties no dabas, cilvēkiem, pasaules kultūras un paša dvēseles dzīves norisēm.
Māris Upzars (1968) mācījies pie gleznotāja Borisa Bērziņa un beidzis Induļa Zariņa un Alekseja Naumova Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Pirms tam mācījies LMA Tekstilmākslas nodaļā un absolvējis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās tēlniecības nodaļu, kurā izpratni par kompozīcijas pamatprincipiem guvis pie izcilā tekstilmākslinieka Georga Barkāna.
Māra Upzara izstāde “Ticēšana” būs atvērta no 16. augusta līdz 21. septembrim, darba dienās no 11.00 līdz 18.00.
“Aminori” telpā atklāj Elgas Grīnvaldes gleznu izstādi “Ziedu lietus”
“Kur lai atrod mieru?” – jautājam māksliniecei Elgai Grīnvaldei.
“Mūžīgajā un pastāvīgajā,” – atbild gleznotāja. “Dabā, gadalaiku plūdumā. Pavasaris un rudens ir enerģiju, pārmaiņu, revolūciju laiks, bet pēc tam iestājas mūžīgais zaļais vai baltais.”
Nosaukumu jaunajai personālizstādei izdevniecības “Aminori” telpā gleznotāja Elga Grīnvalde atradusi dzenbudisma koanu izlasē “Ne vējš, ne karogs”. Kādā no koaniem aprakstīts, kā Budas māceklis piedzīvo apskaidrības mirkli, sēžot zem ziedoša koka.
“Kādu dienu Subhuti pacilātā tukšuma noskaņojumā sēdēja zem koka. Ap viņu sāka birt ziedi.
– Tu ļoti labi runāji par tukšumu, – dievības čukstēja.
– Bet es taču neesmu runājis par tukšumu, – Subhuti iebilda.
– Tu neesi runājis par tukšumu, mēs neesam dzirdējušas tukšumu, – atsaucās dievības. – Tas ir īsts tukšums.
Un ziedi lija pār Subhuti kā lietus.”
(“Ne vējš, ne karogs”, Māra Vecvagara un Raimonda Kalniņa tulkojums, Avots, 1991)
Elgas Grīnvaldes glezniecību var raksturot kā abstraktu, tomēr viņas galvenais iedvesmas avots ir daba. Šogad māksliniece jau otro reizi pavasara atnākšanu vērojusi Slovēnijā, kur dzīvo viņas dēla ģimene. Šajā kalnainajā dabas ainavā, kas atrodas tuvu debesīm, krāsu pārmaiņas no ziemas uz pavasari ir ļoti smalkas un bagātīgas. Pastaigājoties kalnos, arī pašai izdevies pieredzēt to, kā no ābeles bez skaņas krīt ziedlapiņu lietus. “Tas bija neticami skaisti.”
ELGA GRĪNVALDE (1966) studējusi stikla mākslu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Divus gadus specializējusies glezniecībā LMA Uno Daņiļevska meistarbnīcā. Strādājusi par mākslas pedagogu. Piedalījusies izstādēs kopš 1993. gada, tai skaitā daudzās grupu izstādēs, plenēros un simpozijos, kā arī radošajās rezidencēs Spānijā un Itālijā. Nozīmīgākās personālizstādes – “Tukšuma spēks” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā (Daugavpils, 2020) un “Vertikāles” galerijā “Museum LV” (Rīga, 2021). Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 2003. gada.
Izstāde “Ziedu lietus” apskatāma “Aminori” telpā Valdemāra ielā 69 no 6. jūnija līdz jūlija sākumam.
“Man vienmēr paticis zīmēt un gleznot portretus, vērot cilvēkus un viņu sejas, kurās atainojas dzīves pieraksti,” saka māksliniece.
Melnbaltos ogles un akrila tehnikā radītos portretus vieno stāsts par mīlestību – lielāko dzīves bagātību un skaistāko piedzīvojumu. Mākslinieci iedvesmojusi jogas skolotāja apgarotā seja, iemīlējušies jaunieši, kas it kā elpo vienā ritmā, cilvēki, kas atrodas “mīlestības frekvencē”. Savukārt otra – krāsainā – izstādes daļa ir veltīta sevis pieņemšanai. Tieši sevis iemīlēšanu un pieņemšanu par spīti nepilnībām Kristīne redz kā ceļu uz bagātīgu krāsainību. Šajos darbos viņa gleznojusi atkailinātas auguma daļas, bet darbiem blakus novietojusi spoguli, kurā aicina izstādes apmeklētājus ielūkoties acīs sev – ar mīlestību.
Kristīne Kolofa (1969) beigusi LMA Funkcionālā dizaina nodaļu un specializējusies scenogrāfijas apakšnozarē. Strādājusi LNO dekorāciju darbnīcā, bijusi arī scenogrāfa asistente un veidojusi interjerus pēc individuāliem pasūtījumiem.
Kristīnes Kolofas izstādi “Mīlestības frekvence”varēs aplūkot “Aminori” telpā no 26. aprīļa līdz 27. maijam.
Skaistums ir nezūdošs – “Aminori” telpā atklāta modes mākslinieces Žanetes Auziņas darbu izstāde “Vēstules”.
“Katrs izstādes darbs ir kā neuzrakstīts, bet uzzīmēts vai nofotogrāfēts vēstījums – nenosūtītās vēstules cilvēkiem, kuriem pateicoties ir mainījusies mana dzīve,” tā Žanete Auziņa raksturo izstādi, kuru 21. martā atklās izdevniecības “Aminori” mākslas telpā. Izstādē “Vēstules” būs skatāmas modes mākslinieces radītās ilustrācijas, tērpu zīmējumi un fotogrāfijas.
Žanete Auziņa, kura savu radošo darbību aizsāka 20. gs. 80. gadu beigās, izstādē piedāvā savu skatu uz svarīgo un vērtīgo. “Laiks, kurā esmu atklājusi sev jaunu pasauli, par kuru pat neesmu nojautusi. Apmulsums par notiekošo cilvēku attiecībās un cerība, ka mēs spēsim saglabāt savās sirdīs mīlestību, līdzjūtību un cilvēcību,” viņa dalās savās sajūtās par šodienu. “Ar šo izstādi vēlos veltīt visiem mazliet miera un cerības. Skaistums ir nezūdošs.”
Visi ienākumi no Žanetes Auziņas izstādītajiem darbiem tiks ziedoti tam, lai mazā Elizabete Kozlovska varētu arī turpmāk būt kopā ar savu ģimeni, augt un priecāties par pavasara pienenēm un ziedošajām ābelēm. / Informācija par Elizabeti www.ziedot.lv/
Žanete Auziņa (1965) beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un Baltijas Starptautisko akadēmiju. Bijusi modes redaktore žurnālā “Pastaiga”, radījusi pirmo starptautisko modes izstādi Latvijā "Stils un mode" un veidojusi Baltijas modes festivālu "Mode. Māksla. Mūzika". Veidojusi kostīmus arī teātra izrādēm un kinofilmām. Žanete Auziņa veicinājusi jaunu modes mākslinieku atpazīstamību un atbalstījusi Latvijā jau zināmus modes māksliniekus. Žanete Auziņa sarīkojusi arī vairākas savu fotogrāfiju izstādes. Viņas darbi ir prezentēti izstādēs Austrijā, Vācijā, Japānā, Parīzē un citur pasaulē.
Izstādes publicitātes fotogrāfijas modele: Kristiana
Kāds portrets no nesen “Aminori” telpā rīkotās Annas Baklānes izstādes “Laimes sajūta” atrada savas mājas. Tas, kā īsti tas notika, aprakstīts šajā vēstulē, kuru saņēmām no gleznas jaunās saimnieces Nineles. Šis stāsts var izklausīties neticams, tomēr tieši tā viss bija!
Burvju spogulis
“Vēlos padalīties ar emocijām, kuras izsauca kāds notikums, kas ar mani atgadījās pavisam nesen un kļuva par nozīmīgu notikumu, kurā neticamā veidā savijās mistika un īstenība.
Bija pelēka janvāra diena. Tā bija manas vecmāmiņas piemiņas diena. Vecmāmiņu es dievināju, mēs bijām ļoti tuvas un jau tieši 30 gadus man viņas ļoti pietrūkst. Šajā datumā, kad viņa aizgāja, es vienmēr skumstu un pārcilāju atmiņā savas bērnības un jaunības dienas.
Un vajadzēja tā gadīties, ka tieši todien man nācās mērot kājām samērā lielu gabalu pa K. Valdemāra ielu – sen nebiju pa to gājusi. Iegrimusi savās domās, gāju garām skatlogam, kad pamanīju uz sevi vērstu skatienu. Caur stiklu uz mani raudzījās meitenes portrets.
Apstājos kā apburta – tā taču biju es pati, kas uz mani skatījās! Pārņēma sajūta, it kā es skatītos spogulī – ne šobrīd, bet pirms daudziem gadiem, kad jaunība vēl burbuļoja un pārsteidza, kad visi vēl bija dzīvi... Nezinu, cik ilgi tā nostāvēju uz ielas, veroties portretā. Kad attapos, sapratu, ka iekšā ir izstāde un, protams, nolēmu ieiet, lai uzzinātu ko vairāk par gleznu un aplūkotu to tuvāk.
Laipnā izstādes kuratore piedāvāja iepazīties ar izstādīto darbu autores daiļradi. Bet es kā nohipnotizēta turpināju atgriezties pie TĀS gleznas. Mans skatiens apstājās pie mākslinieces paraksta – Anna Baklāne... Mistika! Tā sauca manu vecmāmiņu! Anna – tas ir vārds, kas visās valodās skan vienādi. Likās, ka vecmāmiņa mani mīļi sveicina... Ar aizrautību sāku aplūkot gleznas detaļas – šeit bija krellīšu virtenes, (jau daudzus gadus rotu izgatavošana ir mans hobijs) gan kleitas apakšmalā stilizēti attēlotas manas lieliskās draudzenītes, bija arī iemīļotās puķes un lente matos, kuru esmu iecienījusi nesāt jau kopš bērnības (arī šobrīd, bet atbilstoši vecumam). Gleznā ieraudzīju pat to biezi sarkano krāsu, pie kuras samērā nesen sāku griezties pēc atbalsta, iegādājoties apģērbu tieši šādā tonī...
Pēdējo punktu manām sajūtām uzlika gleznas nosaukums – “Mums pieder zvaigznes”... Ticiet vai nē, mans otrais vārds ir Estere (Zvaigzne), kurā mani bieži uzrunā.
Nav iespējams atstāstīt spēcīgās emocijas, kas mani pārņēma. Tā bija tieši tāda LAIMES SAJŪTA, kāda apciemo mūs tik reti, toties ir tik spēcīga, ka uzreiz to atpazīstam – jā, tā ir Laime! Absolūta saskaņa ar talantīgās mākslinieces izstādes nosaukumu!
Viņai bija izdevies nodot otram to, ko pats cilvēks nespētu sev noformulēt – to, kas atrodas sirdī. Mākslas satricinošais iespaids un šī notikuma pilnīgā neiespējamība slēpjas tajā, ka esam pilnīgi sveši cilvēki, dzīvojam katra ar savām interesēm, mūs audzinājušas dažādas paaudzes un apstākļi, tomēr šobrīd mēs ieskanējāmies vienā tonī! Man bija tuvs un saprotams katrs sīkums, kas attēlotas viņas gleznā, katrs krāsas tonis, kuru viņa izmantojusi. Izcili un dziļi izjusti!
Mani piepilda milzīga pateicības sajūta par to, ka Anna deva man iespēju šo mākslas darbu iegūt savā īpašumā, iespēju katru dienu ieskatīties spogulī – ne tajā, kurš tev nodevīgi sejā uzrāda katru nodzīvoto dienu, bet tajā burvju spogulī, kas sola – nākotnē vē gaida daudz vairāk, nekā pagātnē. Būs vēl daudz prieka un laimes un interesantu notikumu! Un pateicoties tam – arī daudz spēka! Tāpēc tagad varu uzsākt jebkuru lietu! Es to jūtu! Šī glezna tagad ir mans atspēriena punkts, mans logs uz nākotni no skaistās pagātnes.
Vai tas nav brīnišķīgi, ka mūsu dzīvē notiek tādi brīnumi? Esmu pārliecināta, ka mākslas spēks, ko radījusi šī trauslā māksliniece ar smalko dvēseli, iedvesmos un spārnos vēl daudz cilvēku, kurus viņa satiks savā ceļā. Es to zinu un ticu viņas spārnu spēkam!
Pateicos no visas sirds!
Ninele M. 2022. gada februārī
Salikt kopā laikmetus, stilus un priekšmetus –
gleznotāja Vladimira Avramenko izstāde “Assemblage” izdevniecības “Aminori” telpā
“Arī klusā daba, pirms to sāk gleznot, ir jāsaliek,” stāsta izstādes autors. “Šī kopā likšana man rada īpašu prieku. No neparastām elementu kombinācijām veidojas mākslas darba unikālā dinamika, tā individualitāte. Savos darbos bieži izmantoju atsauces uz citiem mākslas laikmetiem, un tas ir vēl viens “kopā likšanas” prieks.”
No šī prieka arī radies izstādes nosaukums – “Assemblage”, kas tulkojumā no franču valodas vienkārši nozīmē likt kopā dažādas lietas. Ja mākslas darbs salikts vai veidots no gataviem priekšmetiem, to sauc par asamblāžu. Šī izstāde pievērš skatītāja uzmanību faktam, ka priekšmetu kombinēšana pati par sevi var būt mākslas darbs, ja tajā ir vēstījums.
Izstāde “Assemblage” ir mēģinājums apvienot postmodernismam raksturīgo stilu raibumu, skatpunktu dažādību ar klasiskās glezniecības valodu. Avramenko gleznotās nelielās klusās dabas ir piesātinātas ar tēliem un citātiem no pasaules mākslas vēstures. Neparasti priekšmetu un žanru salikumi veido autora skatījumu uz mūsdienu glezniecību.
“Kombinējot dažādus mākslas virzienus, es veidoju savu glezniecības manieri un valodu,” piebilst Vladimirs Avramenko. “No flāmu glezniecības vēlos aizņemties iluzoru meistarību, bet no dadaisma – kolāžas rotaļīgo radošumu. Vēlos savās gleznās atspoguļot to radošo sajūtu, kas rodas, iztēlei strādājot pilnā sparā, kombinējot un liekot kopā objektus.”
Vladimirs Avramenko (1981) ieguvis bakalaura grādu vizuālajā mākslā Kaspera Koledžā ASV un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā. Mākslinieks strādā arī par gleznošanas pasniedzēju. No 2005. gada piedalījies izstādēs Latvijā, ASV, Zviedrijā un Indijā. Sarīkojis arī vairākas personālizstādes. Viņa darbi atrodas privātkolekcijās gan Latvijā un Krievijā, gan arī ASV, Zviedrijā un Indijā.
Vladimira Avramenko izstādi “Assemblage”varēs aplūkot “Aminori” telpā no 16. februāra.
Sirsnīgi sveicam talantīgos konkursa uzvarētājus!
Galvenā balva, lidojums ar gaisa balonu, tiek piešķirts Artūram Š. par darbu ‘’Ežu kāzas’’.
4-6 gadu vecuma kategorijā balvas tiek piešķirtas Felicitai Lamsterai par darbu ‘’Meža laumiņa satiek roni’’ un Adrijai Ciunelei par darbu ‘’Lielie dzīvnieki’’;
7-8 gadu vecuma kategorijā balvas tiek piešķirtas Esterei Ķilpei par darbu ‘’Mežlaumiņa dodas pastaigā’’ un Justīnei Kapočus par darbu ‘’Brīnumainā piejūra’’;
9-10 gadu vecuma kategorijā balvas tiek piešķirtas Semam Lozberam par darbu ‘’Mež Lauviņa un viņas nejaucības ar burvju smilktīm’’, Aļonai Novikai par darbu ‘’Mežlaumiņas gatavošanās ceļam uz Antarktīdu’’ un Deizijai Rafeldei par darbu ‘’Mežlaumiņas nelaimes’’.
Paldies visiem par piedalīšanos! Ar konkursa dalībniekiem sazināsimies individuāli.
Lekciju un nodarbību cikli:
30.01.2020. – 12.03.2020
Jānis Borgs
“Ceļojumi mākslas pasaules labirintos ar Jāni Borgu” – lekciju cikls mākslas vēsturē.
26.02.2019 – 23.04.2019
Ingrīda Burāne, Edvarda Šmite
„Pieci vakari“ – Sarunu cikls par notikumiem un noskaņām Latvijas kultūrtelpā 20. gadsimtā.
P.–P.: 11.00–18.00
