Izdevniecība Aminori uzsāka savu darbību 2018.gadā, kad tika izdota mūsu pirmā grāmata Sarunas ar Juri Jurjānu, autore Marika Rozenberga. Vienlaicīgi ar grāmatas atvēršanu mūsu izdevniecības salonā tika iekārtota mākslinieka Jura Jurjāna personālizstāde.
Regulāra mākslas izstāžu iekārtošana mūsu salonā ir kļuvusi par grāmatu izdevniecības Aminori tradīciju.
Vairāk par izstādēm un grāmatu piedāvājumiem lūdzam skatīt atbilstoši sadaļās Aminori telpa un Grāmatu veikals.
Jāņa Branta jaunākā personālizstāde ”Rondo ietvarā’’ iepazīstina ar dizainera pēdējo divu gadu laikā radītajiem darbiem. Tie ir auskari, gredzeni, aproces un kaklarotas. Ar dārgakmeņiem, pusdārgakmeņiem un pērlēm. Sudraba un zelta ietvaros.
Gluži kā mūzikā, kur rondo pamatojas uz galvenās tēmas atkārtojumu un epizožu kontrastu, šajā izstādē dažādu krāsu apaļi un ovāli akmeņi – topāzi, citrīni, kalnu kristāli, oniksi, hrizoprazi, kvarci, lazurīti un dzintari – veido izteiksmīgu saspēli ar to sudraba un zelta ietvariem.
“Strādājot pie katras rotas, es iztēlē redzu cilvēku, kas to varētu nēsāt. Arī tad, ja tas nav pasūtījuma darbs,” saka Jānis Brants. “Visbiežāk piepildu pats savas radošās ieceres un realizēju jaunas idejas. Nospraužu sev mērķi un strādāju, līdz to sasniedzu. Šajā izstādē esmu pēc sirds patikas izspēlējies ar konkrētajiem materiāliem, kas mani šobrīd īpaši iedvesmo.”
Jānis Brants (1958) beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Metāla mākslinieciskās apstrādes nodaļu 1977. gadā. 1983. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu. Rotu dizaina jomā strādā vairāk nekā četrdesmit gadus, un izstāde “Rondo ietvarā” savā veidā ir viņa jubilejas izstāde.
Pēc augstskolas beigšanas Brants darbojies dažādās dizaina jomās. Bet kopš 1983. gada, pateicoties sadarbībai ar Beatrises Dunskas modes salonu “Beate”, mākslinieks pastiprināti pievērsās individuālu rotu dizainam un aktīvai izstāžu darbībai. Tā kā padomju laikā dizaineram individuāli strādāt ar cēlmetāliem bija aizliegts, šajā laikā tapa konceptuālas rotas izstādēm. Tajās visbiežāk izmantots krāsainais metāls – misiņš, melhiors, bronza. 90. gadu sākumā pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Jānis Brants atsāka strādāt galvenokārt ar sudrabu un 1992. gadā sarīkoja pirmo personālizstādi galerijā “Jāņa sēta”. Izstāde “Rondo ietvarā” ir Branta piektā personālizstāde un spilgti apliecina viņa profesionālismu un individuālo rokrakstu.
Jānis Brants ir arī atzīts mākslas pedagogs. 1985. gadā viņš sāka strādāt Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, vēlāk kļuva par Metāla dizaina izglītības programmas vadītāju. No 2005. līdz 2022. gadam Brants bija nu jau Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas direktora vietnieks radošajā darbā. Tas bija atbildīgs izaicinājums, kas ietvēra skolas dizaina izstāžu, tai skaitā starptautisku, organizēšanu un iekārtošanu, darbu pie radošajiem konkursiem un projektiem, kā arī mācību metodikas un profesionālās pilnveides programmu izstrādi. Branta audzēkņu vidū ir daudz Latvijas mūsdienu rotu mākslinieku. Par ilggadēju pedagoģisko darbību 2016. gadā viņam piešķirta Jāņa Cimzes balva.
Mākslinieka darbi atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un daudzās privātkolekcijās Latvijā un pasaulē. Brants darbojas Latvijas Rotu mākslas biedrībā.
Izstāde tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Izstāde ”Rondo ietvarā’’ apskatāma “Aminori” mākslas telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 no 1. jūnija līdz 28. jūlijam darba dienās no plkst. 11 līdz 18 un sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Ieeja bez maksas.
Projektā “Izstāstītie” jeb oriģinālajā nosaukumā “Outspoken” 12 Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras studenti piedalās jau kopš mācību gada sākuma. Studenti uzklausīja Ukrainas bērnu un jauniešu stāstus par pieredzēto, bēgot no kara, un atveidoja tos komiksos. Šogad plānots izdot arī grāmatu.
Jau 2,5 miljoni bērnu bijuši spiesti pamest savas mājas kopš 2022. gada 24. februāra, kad sākās Krievijas Federācijas iebrukums neatkarīgās Ukrainas teritorijā. Dažus šo bērnu stāstus mēs lasām ziņās vai sociālajos tīklos. Tomēr tik daudzi paliek neizstāstīti, noglabāti ģimenes vēsturē un personiskajās bēdās. Tos uzklausīt un zināt ir svarīgi mūsu sabiedrībai.
“Komikss ir tikai žanrs – tāpat kā pasaka vai stāsts,” paskaidro LMA docente Rūta Briede. “Tam obligāti nebūt nav jābūt smieklīgam, un ar attēliem bieži vien var pateikt vairāk nekā ar vārdiem. Studentiem šis ir bijis ļoti grūts uzdevums gan no pedagoģiskā, gan mākslinieciskā viedokļa – iemācīties sarunāties ar šiem bērniem, uzklausīt viņu piedzīvoto un uzzīmēt stāstu, kas vislabāk ataino to, ko bērns vēlējies pastāstīt, vienlaikus atklājot arī to, ko viņš, iespējams, noklusējis.” Rūta Briede atzīst, ka studentu darbs pie projekta gada garumā ir bijs pašaizliedzīgs un ideālisma pilns, bet arī sarežģīts brīžos, kad jāsaskaras ar robežu, kurā jauns mākslinieks izjūt vēlmi pasargāt sevi no dzirdētā.
Kamēr grāmata vēl tikai top, “Aminori” telpā var aplūkot projektā “Izstāstītie. Ukrainas bērnu stāsti” tapušos darbus – Kristas Bitmetes, Mārtiņa Dziļuma, Lauras Pikas, Martas Folkmanes, Margaritas Germanes, Oleksandras Golitsinas, Alises Rudēvicas, Paulas Slavikas, Elīnas Skrapces, Gata Šulca, Gabrielas Milbergas-Zuzas un Karīnas Volbetas komiksus un T-kreklu grafikas.
“Ir pieredzes, kuras pārtop klusēšanā. Tās atstāj prātā attēlu šķembas, kuru savādā gaisma vēl ilgi apspīd notiekumus ap mums,” komiksu grāmatas “Izstāstītie. Ukrainas bērnu stāsti” ievadā raksta Linda Gabarajeva.
Izstāde būs apskatāma līdz 26. maijam.
Izstādi atbalsta SIA “Latvijas Finieris” un SIA “Gardu muti”.
“Vai tiešām māksla piederēja, pieder vai piederēs tautai?” – šādu jautājumu mākslas valodā uzdod mākslinieks Armīns Ozoliņš. “Darbi izstādei radīti speciāli “Aminori” telpai,” stāsta mākslinieks. “Ideja par šādas izstādes veidošanu radās pandēmijas pašizolācijas laikā, pāršķirstot savu publikāciju izgriezumu krājumu. Tā izveidojās vizuāli darbi ar uzsvaru uz tekstu un atsaucēm. Vārdi ir gan drukāti, gan šablonēti, rakstīti ar roku un griezti digitāli. Kolāžu kompozīcijās redzami mani iespaidi un iedvesmas avoti no dažādām mākslas jomām un autoriem.”
“”Aminori” galvenā darbības joma ir grāmatu izdevniecība – valoda, stāsti un teksti, tāpēc mūs ieinteresēja Armīna Ozoliņa darbs ar drukātiem materiāliem,” papildina “Aminori” kuratore Marika Rozenberga. “Tā kā Ozoliņš ir arī grāmatu iesiešanas meistars, vēlējāmies mūsu lasītājiem un izstāšu apmeklētājiem parādīt arī viņa veidotos trīs Riharda Bargā grāmatas “Nemodernās Slampes meitenes” iesējumus.”
Armīns Ozoliņš (1970) beidzis Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas dekoratīvās noformēšanas nodaļu 1989. gadā, bet tālāk turpinājis studijas Ādas plastikas nodaļā Tallinas mākslas universitātē, kuru absolvējis 1995. gadā. Sarīkojis vairākas personālizstādes, mākslinieku grupu izstādēs piedalās kopš 1994. gada. Darbojies glezniecībā, grafikā, veidojis instalācijas un mākslas objektus, kā arī videomākslas darbus. Veidojis grāmatu grafisko dizainu, bet 2018. gadā sarīkojis oriģinālu grāmatsējumu izstādi “Jaunas vecas grāmatas”.
Aicinām satikt mākslinieku Armīnu Ozoliņu “Aminori” telpā 30. martā, galeriju akcijas “Last Thursdays” laikā no plkst. 18 līdz 22.
Izstāde apskatāma līdz 28. aprīlim. “Aminori” telpa atvērta darba dienās no plkst. 11 līdz 18, sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Ieeja bez maksas.
“Rīga man patīk tukša, bez cilvēkiem...” – atzīstas fotogrāfe Evija Džonsone, kuras izstāde “Cita Rīga” no 13. marta skatāma “Aminori” telpā. “Svētdienās, svētkos, agrās rīta stundās, vakaros un naktīs – tad pilsētu var ieraudzīt citādāku. Es meklēju savu Rīgu!”
Savu Rīgu Evija Džonsone meklējusi arī veidojot fotogrāfijas grāmatai “Rīga no mākslinieka lidojuma”, kas iznāca izdevniecībā “Aminori” 2020. gada pavasarī. Fotoizstādē “Cita Rīga” varēs aplūkot daļu no 67 fotogrāfijām, kas ilustrēja dažādu paaudžu mākslinieku iedvesmas stāstus par savu pilsētu. Izstādi papildinās darbi, kas palika ārpus grāmatas vākiem un arī pavisam nesen uzņemti Rīgas skati.
Evijas Džonsones vārds bieži redzēts filmu titros, jo kino viņa strādājusi gan kā filmu, gan kostīmu māksliniece, gan kā stiliste un rekvizitore. Džonsones jaunāko kostīmu mākslinieces veikumu var novērtēt režisores Ināras Kolmanes filmā “Mātes piens”. Savā laikā absolvējusi trīsgadīgos Dizaina vakara kursus Latvijas Mākslas akadēmijā, bet līdz ar reklāmas biznesa ienākšanu Latvijā deviņdesmitajos gados sākusi darbu reklāmas aģentūras “Metro” fotostudijā kā pirmā foto stiliste kopā ar fotogrāfiem Valtu Kleinu un Robertu Kaniņu. Vēlākos gados bijusi asistente arī citiem fotogrāfiem – Gvido Kajonam, Jānim Deinatam, Mārim Ločmelim u. c. Tā arī pati apguvusi fotomākslu, kas kļuvusi par sirdslietu. Šobrīd ar fotografēšanu Evija nodarbojas paralēli darbiem kino un reklāmā, kā arī ceļojumu laikā. Pēdējos gados Džonsone bijusi “Bazar’t” izstāžu telpas kuratore, regulāri rīko arī savu darbu personālizstādes. Viņas foto darbi aizceļojuši uz privātkolekcijām Ungārijā, Nīderlandē, Somijā un citur. No 2019. gada Džonsone ir Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedre.
“Katrai izstādes fotogrāfijai ir savs stāsts. Vairākums tapušas interesanti vai pat grūti – braucot uz filmēšanām, salstot vai pieskatot mazdēlu. Varbūt viegli tapušām bildēm nav tā dziļuma? Man patīk bildēt, kad šķiet, ka negribu to darīt. Tā tapa, piemēram, “Smiļģis” (Rīgas ainava ar JRT mūri, uz kuras ilgus gadus atradās plakāts ar Gunāra Bindes uzņemto Smiļģa fotoportretu) – auksti, snieg, bet tu ej uz to balkonu un ņemies. It kā kāds liek to darīt. Pati vislabāk nedarītu neko, esmu šausmīgi slinka. Bet Kāds liek spiest tās aparātu pogas.”
Kaut arī Evija Džonsone dzimusi Jūrmalā, viņai iznācis dzīvot dažādos Rīgas rajonos un tagad viņa šo pilsētu ir iemīlējusi. Ar auto vai velosipēdu un fotoaparātu apbraukājusi gandrīz visu Rīgu. Vismīļākais viņai esot ostas rajons, kur pavadīta bērnība, Mangaļsala, Bolderāja, kur vairāk ūdens, arī klusais centrs, Mēness iela. Evijas dzīvei cauri vijas Lāčplēša iela, bet visvairāk viņai patīk braukt pāri tiltiem.
Izstāde būs atvērta tikai līdz 24. martam!
“Aminori” telpa atvērta darba dienās no plkst. 11 līdz 18, sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Ieeja bez maksas.
Jaunās mākslinieces Irīnas Špakovas darbu izstāde “Pieskāriens" veltīta cilvēkiem un viņu attiecībām, gan vienam ar otru, gan pašam ar sevi.
“Maniem darbiem kā impulss kalpo ticības modelis, kurā cilvēks – viņa fiziskā un garīgā klātbūtne tiek uzskatīta par fundamentālo un pārāko,” izstādes pieteikumā raksta gleznotāja. “Cilvēki tiek pētīti drīzāk kā spontāni un romantiski organismi, kā spēcīgas un dzīvas enerģijas plūsmas, nevis kā paredzami algoritmi.”
Gleznās liela uzmanība tiek pievērsta kontaktpunktam, neredzamajam starpniekam, kas simbolizē vienotību ar visu pastāvošo. Impulss, spontanitāte, kustība, enerģiju saspēle, tagadnes un klātbūtnes brīdis ir Irīnas Špakovas darbu vēstījums. Tajos savijas lakonisms un ekspresivitāte, apzināta vienkāršība un daudzslāņainas pārdomas. Izstādē redzamie darbi tapuši laikā no 2019. gada.
Irīna Špakova absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu 2014. gadā, iegūstot maģistra grādu glezniecībā. Pēc studijām papildinājusi savu pieredzi, dzīvojot un studējot Āzijā un Indonēzijā. Četru gadu laikā iedziļinājusies Minangkabao (Sumatra) tradicionālajā mākslā, amatniecībā, mācījusies baliešu tradicionālo mūziku, piedalījusies festivālos un pasākumos ar mākslinieku un aktīvistu Sapu upcycle kolektīvu, palīdzējusi vadīt un organizēt upcycled darbnīcas.
Irīna Špakova piedalās mākslas aktivitātēs kopš 2007. gada, darbojas glezniecības, ilustrācijas un komiksa jomās, organizē personālizstādes un pašpublicē mākslas grāmatas. Šobrīd dzīvo un darbojas Latvijā, strādā ar bērniem Rīgā, pasniedz mākslu un paralēli strādā ar mākslas projektiem. Mākslinieces darbi ir tikuši eksponēti Turcijā, Zviedrijā, Austrālijā, Indonēzijā un Portugālē.
Izstādi “Pieskāriens” izdevniecības “Aminori” telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 varēs apskatīt līdz 8. martam darba dienās no plkst. 11 līdz 18 un sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Bezmaksas ieeja.
“Mums apkārt virmo apbrīnojama pasaule, kura bieži paliek nepamanīta. Tā ir mums, pilsētniekiem, apkārt dzīvojošo putnu, zvēru un augu pasaule,” par izstādi stāsta gleznotāja Ineta Freidenfelde. “Tā ir pasaule, kas brīnišķīgi iztiek bez mums, bet mūsu dzīve bez tās būtu daudz blāvāka.”
Veidojot gleznu ciklu “Pilsētas eņģeļi”, māksliniece vērojusi sava pagalma “iedzīvotājus”, fiksējot uz audekla to drāmas un laimes mirkļus. “Mēs te iedomājamies, ka esam pasaules naba,” smejas gleznotāja. “Mums ir problēmas – te kovids, te satraukums par karu vai cenām, bet daba dzīvo savu dzīvi. Vienu rītu mazie zvirbuļi knapi pamodušies un pieaugušie viņiem māca dzīvot, citu vakaru dzirdu troksni pažobelē – zvirbuļiem vakara sapulce!”
Būtiska nozīme Freidenfeldes mākslas darbos ir zeltītajam fonam, kas aizgūts no Bizantijas sakrālās mākslas tradīcijas. Zelts palīdz vispārināt ikdienišķās ainas, paaugstināt līdz zīmes statusam. Zelta fons ir kā gaismas vide, kurā iegrimusī pasaule darbojas tīrā enerģijā un mīlestībā; starptelpa starp sakrālo un laicīgo. Inetas Freidenfeldes aizraušanās ir ikonu rakstīšana un restaurācija, kuras pamatus viņa apguvusi Latvijas Kristīgajā akadēmijā un Rīgas Celtniecības koledžā. Zeltīšanas prasmi, renovācijas un dekoratīvo krāsojumu mākslas prasmes papildinājusi pie pasniedzējiem Holandē un Lielbritānijā.
Uzsākusi šo projektu pandēmijas laikā, Freidenfelde joprojām turpina savu īpašo dienasgrāmatu. Katra nākamā cikla izstāde ir kā jauna lappuse ar svaigiem vērojumiem un stāstiem, kas būtībā ir nebeidzami. Izstāde aicina Ziemassvētku laikā izsvērt cilvēku iedomāto svarīgumu iepretī “mazajai dzīvei”, kas risinās tepat mums blakus.
Ineta Freidenfelde 1994. gadā beigusi Liepājas lietišķās mākslas koledžu, 1998. gadā ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā, bet 2001. gadā beigusi studijas LMA maģistrantūrā glezniecības meistardarbnīcā pie profesoriem Alekseja Naumova un Kaspara Zariņa. Izstādēs piedalās no 1997. gada, ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Inetas Freidenfeldes darbi izstādīti ne tikai Latvijā, bet arī Nīderlandē, Čehijā, Zviedrijā un citur pasaulē.
Izstāde “Aminori” telpā Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 69 būs apskatāma līdz 2023. gada 18. janvārim darba dienās no plkst. 11 līdz 18 un sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Bezmaksas ieeja.
Pazīstamā keramiķa, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Daiņa Lesiņa personālizstāde “Labirints”, mākslinieka vārdiem sakot, “nav labirints burtiskā nozīmē, drīzāk prāta konstrukcijas, kur prāts ir ceļojis no vienas situācijas uz citu un atkal atgriezies pie pirmsākuma. Tā ir domu ceļošana, maldīšanās, pārklāšanās un ideju transformācija. Zem visa slēpjas struktūra jeb matrica.”
Mākslas interesentiem izstādē būs iespējams iepazīt keramikas mākslu, kam nav nekāda sakara ar tik populāro lietišķo mākslu un ikdienā lietojamiem traukiem. Izstādes darbi veidoti no papīra porcelāna masas, kas ļauj atveidot detaļas no autora apziņā esošā labirinta, pārnesot viņa domas režģus telpiskos, fiziski eksistējošos objektos. “Materiāla sajūta nav tikai tas, ko tu jūti ar pirkstu galiem,” par izstādes darbiem stāsta Dainis Lesiņš. “Tā ir izpratne par materiāla dabu, procesiem un kā to lietot. Būtiska ir materiāla izvēle un apzināta klātbūtne saskarē ar to.”
Dainis Lesiņš beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļu 1989. gadā. Kopš 2007. gada viņš ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, kopš 2000. gada – LMA keramikas katedras vadītājs. Sarīkojis vairāk nekā 10 personālizstādes, piedalījies grupu izstādēs un simpozijos Latvijā, Igaunijā, Krievijā, Somijā, Zviedrijā, Spānijā, Korejā u. c. Daiņa Lesiņa darbi atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Kauņas keramikas muzejā, muzeju kolekcijās Igaunijā, Spānijā, Krievijā u. c.
Daiņa Lesiņa izstāde “Labirints” būs aplūkojama Krišjāņa Valdemāra ielā 69 līdz 7. decembrim darba dienās no plkst. 11 līdz 18 un sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Bezmaksas ieeja.
Izstādē “Eju meklēt!” apmeklētāji var iepazīties ar jaunās mākslinieces Kristīnes Rublovskas tēlainajiem darbiem. Kurš gan nav bērnībā spēlējis paslēpes? Kristīnei Rublovskai tā bijusi mīļākā spēle un visvairāk viņai paticis būt tam spēles dalībniekam, kas aizvērtām acīm skaita līdz desmit, līdz pārliecinoši iesaucas: “Eju meklēt!”
“Šis ir mans rotaļu laukums, radošo meklējumu rezultāti, manas pasakas,” par savu izstādi “Aminori” telpā saka gleznotāja. “Bieži pēc darba dienas es mēdzu doties garās, it kā bezmērķīgās pastaigās – vienkārši uz priekšu, kur kājas nes. Citreiz, lai savāktu 10 tūkstošus soļu, citreiz, lai nomierinātu satrauktu prātu, vienmēr – lai nejauši atrastu un ieraudzītu kaut ko līdz šim nepamanītu. Arī radošajā procesā ir līdzīgi – es vienlaicīgi strādāju dažādās tehnikās, pie dažādiem darbiem un tie viens otru neapzināti ietekmē un rodas saspēle, jaunatklājumi, pārsteigumi. Kāda nejauša līnija gleznā liek atrast tēlu jaunam zīmējumam, skicei un rodas aizrautība, kas dzen uz priekšu vēl un vēl. Meklēt.”
Izstādē apskatāmajos darbos risinātās tēmas radušās nejauši vai inscenētas ikdienas notikumu iespaidā. Herberta un viņas Universs, Izdomātie cilvēki, Zemeņu kolekcionārs, Emociju turētāji, Sliktie/Labie mati, Gulbis un citi Rublovskas darbu varoņi dzīvo savās paralēlajās realitātēs, metas pretī izaicinājumiem vai tieši pretēji – ietur distancētu, neitrālu pozīciju. Kā rotaļājoties māksliniece darbos izmanto simbolus, tēlus, kā arī dažādas tehnikas, jaucot izšuvumu ar eļļas gleznojumu, bet eļļas gleznojumu – ar lodīšu pildspalvas švīkājumiem. Daļu no ekspozīcijas veido arī zīmējumi ar krāsu zīmuļiem un kolāžas.
“Man šī izstāde ir arī par neapstāšanos,” vēl piebilst Kristīne. “Tā ir kā komats vai daudzpunkte."
Kristīne Rublovska ieguvusi Bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas apakšnozarē, 2019. gadā absolvējusi maģistra studijas Glezniecības apakšnozarē. Piedalījusies vairākās grupu izstādēs, kā arī sarīkojusi divas personālizstādes: “Būtnes” (2019) un “Klātbūtnes mēģinājumi” (2020).
Izstādi “Aminori” telpā Rīga, K. Valdemāra ielā 69 varēs aplūkot no 26. septembra līdz 27. oktobrim darba dienās no 11.00-18.00 un sestdienās no 11.00-16.00.
“Manuprāt, tieši ticēšanas akts dod mums spēku pārdzīvot grūtos brīžus, kad rodas sajūta, ka pasaule ir sagruvusi vai tūlīt to izdarīs,” saka gleznotājs Māris Upzars, kura jauno izstādi “Ticēšana” no 16. augusta var aplūkot “Aminori” telpā.
Māris Upzars jau daudzus gadus konsekventi strādā abstraktās glezniecības jomā. Viņa mākslu mēdz saukt par meditatīvi romantisku. Pats mākslinieks uzskata, ka glezniecība ir viens no patiesības meklēšanas veidiem un krāsu valoda ir piemērota sarunai par cilvēka esības noslēpumiem. Viņa iecienītākais izteiksmes līdzeklis ir krāsu laukumu attiecības.
“Spēja un vajadzība ticēt ļauj cilvēkam iet pa ceļu, kas ieved pasaulē, kurā meli un nodevība vēl pastāv, bet vairs nevar izmantot tos iluzoros aizsegus, kuri tiem kalpo mūsu pasaulē,” stāsta Māris Upzars par jaunās izstādes pamatideju. “Iespējams, ka nav svarīgi, kā mēs nosaucam savas ticības objektu. Mēs mēdzam to saukt par Dievu, Augstākiem spēkiem, Kosmosa likumiem vai kārtību, Cilvēces progresu, Labā un Taisnīgā pirmssākumu cilvēkos un arī citos vārdos.”
Izstādē “Ticēšana” mākslinieks iepazīstina ar pēdējo piecu gadu laikā tapušiem darbiem – jaunākais gleznots vēl šī gada jūlijā. Daļa izstādē redzamo darbu radīti 2019. gadā mākslinieku rezidencē “Cite des Arts” Parīzē, bet pārējie – tepat Latvijā, iedvesmojoties no dabas, cilvēkiem, pasaules kultūras un paša dvēseles dzīves norisēm.
Māris Upzars (1968) mācījies pie gleznotāja Borisa Bērziņa un beidzis Induļa Zariņa un Alekseja Naumova Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Pirms tam mācījies LMA Tekstilmākslas nodaļā un absolvējis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās tēlniecības nodaļu, kurā izpratni par kompozīcijas pamatprincipiem guvis pie izcilā tekstilmākslinieka Georga Barkāna.
Māra Upzara izstāde “Ticēšana” būs atvērta no 16. augusta līdz 21. septembrim, darba dienās no 11.00 līdz 18.00.
“Aminori” telpā atklāj Elgas Grīnvaldes gleznu izstādi “Ziedu lietus”
“Kur lai atrod mieru?” – jautājam māksliniecei Elgai Grīnvaldei.
“Mūžīgajā un pastāvīgajā,” – atbild gleznotāja. “Dabā, gadalaiku plūdumā. Pavasaris un rudens ir enerģiju, pārmaiņu, revolūciju laiks, bet pēc tam iestājas mūžīgais zaļais vai baltais.”
Nosaukumu jaunajai personālizstādei izdevniecības “Aminori” telpā gleznotāja Elga Grīnvalde atradusi dzenbudisma koanu izlasē “Ne vējš, ne karogs”. Kādā no koaniem aprakstīts, kā Budas māceklis piedzīvo apskaidrības mirkli, sēžot zem ziedoša koka.
“Kādu dienu Subhuti pacilātā tukšuma noskaņojumā sēdēja zem koka. Ap viņu sāka birt ziedi.
– Tu ļoti labi runāji par tukšumu, – dievības čukstēja.
– Bet es taču neesmu runājis par tukšumu, – Subhuti iebilda.
– Tu neesi runājis par tukšumu, mēs neesam dzirdējušas tukšumu, – atsaucās dievības. – Tas ir īsts tukšums.
Un ziedi lija pār Subhuti kā lietus.”
(“Ne vējš, ne karogs”, Māra Vecvagara un Raimonda Kalniņa tulkojums, Avots, 1991)
Elgas Grīnvaldes glezniecību var raksturot kā abstraktu, tomēr viņas galvenais iedvesmas avots ir daba. Šogad māksliniece jau otro reizi pavasara atnākšanu vērojusi Slovēnijā, kur dzīvo viņas dēla ģimene. Šajā kalnainajā dabas ainavā, kas atrodas tuvu debesīm, krāsu pārmaiņas no ziemas uz pavasari ir ļoti smalkas un bagātīgas. Pastaigājoties kalnos, arī pašai izdevies pieredzēt to, kā no ābeles bez skaņas krīt ziedlapiņu lietus. “Tas bija neticami skaisti.”
ELGA GRĪNVALDE (1966) studējusi stikla mākslu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Divus gadus specializējusies glezniecībā LMA Uno Daņiļevska meistarbnīcā. Strādājusi par mākslas pedagogu. Piedalījusies izstādēs kopš 1993. gada, tai skaitā daudzās grupu izstādēs, plenēros un simpozijos, kā arī radošajās rezidencēs Spānijā un Itālijā. Nozīmīgākās personālizstādes – “Tukšuma spēks” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā (Daugavpils, 2020) un “Vertikāles” galerijā “Museum LV” (Rīga, 2021). Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 2003. gada.
Izstāde “Ziedu lietus” apskatāma “Aminori” telpā Valdemāra ielā 69 no 6. jūnija līdz jūlija sākumam.
Lekciju un nodarbību cikli:
30.01.2020. – 12.03.2020
Jānis Borgs
“Ceļojumi mākslas pasaules labirintos ar Jāni Borgu” – lekciju cikls mākslas vēsturē.
26.02.2019 – 23.04.2019
Ingrīda Burāne, Edvarda Šmite
„Pieci vakari“ – Sarunu cikls par notikumiem un noskaņām Latvijas kultūrtelpā 20. gadsimtā.
P.–P.: 11.00–18.00
