Izdevniecība Aminori uzsāka savu darbību 2018.gadā, kad tika izdota mūsu pirmā grāmata Sarunas ar Juri Jurjānu, autore Marika Rozenberga. Vienlaicīgi ar grāmatas atvēršanu mūsu izdevniecības salonā tika iekārtota mākslinieka Jura Jurjāna personālizstāde.
Regulāra mākslas izstāžu iekārtošana mūsu salonā ir kļuvusi par grāmatu izdevniecības Aminori tradīciju.
Vairāk par izstādēm un grāmatu piedāvājumiem lūdzam skatīt atbilstoši sadaļās Aminori telpa un Grāmatu veikals.
No 11. decembra izdevniecība “Aminori” savā mākslas telpā piedāvā iespēju uz brīdi izrauties no pirmssvētku kņadas un burzmas, lai gremdētos pārdomās Madaras Gulbis meditatīvo gleznu izstādē “Debesu sajūta”. Šī izstāde ir kā aicinājums biežāk pavērties uz augšu – debesīs –, un ne tikai tāpēc, lai pārliecinātos, vai drīz snigs.
“Kas ir tas spēks, kas liek mums lūkoties augšup?” gleznotāja jautā. “Seno laiku paradums? Ilgas? Intuitīva atbalsta meklēšana gaismas virzienā? Debesu skaistums un nepārtrauktā mainība? Mitoloģijā un reliģijā Debess ir dievību mājvieta. Un patiesi – varbūt tās ir varenākas un iedarbīgākas nekā mums, zemes dzīvi dzīvojot, varētu ienākt prātā?”
“Izstādē “Debesu sajūta” dažādos veidos esmu “runājusi” par to lauku un telpu ap mums, kuru saucam par debesīm,” stāsta māksliniece. “Par iekšējo un ārējo debesu sajūtu. Lai arī izmantoju abstraktās glezniecības izteiksmes līdzekļus, kompozīciju bieži balstu uz redzēto, piedzīvoto. Mani interesē uzgleznot to, ko attēlot vai izstāstīt vārdos nav iespējams. Lai to izdarītu, ir jāatsakās no liekā un nebūtiskā, formas un satura lakonisms rada šo abstrakto gleznojumu.”
Mākslas kritiķe Aiga Dzalbe Madaras Gulbis glezniecību raksturo šādi: “Madaras Gulbis gleznās valda Krāsa. Gribētos teikt, ka tajās nav nekā no realitātes, bet tad sanāktu apgalvot, ka apkārtējā pasaule sastāv tikai no matērijas, un mēs labi zinām, ka tā nav. Madaras Gulbis gleznas ir pilnas ar dabas iespaidiem un emocijām. Impulsu to radīšanai dod visā savā tiešumā tverti īstenības fragmenti. [..] Abstraktā glezniecība ir kā mūzika. Ja iztēlojamies pirmpasauli un pasauli pēc mums, mums prātā rodas nevis tēli, bet kaut kas abstrakts. Tēli uzrodas un atkal atgriežas abstraktajā neesamībā, rosinot vēlmi sajust, notvert un saglabāt to, kas atrodas pa vidu cilvēkiem un viņu ieraudzītajai materiālajai pasaulei.”
Madara Gulbis ir dzimusi rīdziniece, mācījusies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā jau no 11 gadu vecuma, 1994. gadā ieguvusi Mākslas bakalaura grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā, bet mākslas maģistra grādu – 1996. gadā. Kopš 1997. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Izstādēs piedalās kopš 1993. gada. Viņas darbi ir pabijuši izstādēs Rīgā, Oslo, Helsinkos, Stokholmā, Hamburgā, Bonnā, Brēmenē, Frankfurtē, Štutgartē, Briselē, Lisabonā, Varšavā, Baku, Tallinā, Viļņā, Kairā, Seulā, Venēcijā. Madarai Gulbis bijušas 27 personālizstādes Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Polijā.
Izstāde “Debesu sajūta” būs apskatāma “Aminori” telpā Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 69, līdz nākamā gada 2. februārim.
Vitas Lukstiņas iepriekšējā personālizstāde “Pašportrets”, kas notika “Aminori” 2021. gadā, guva lielu skatītāju atsaucību, tāpēc priecājamies iepazīstināt ar mākslinieces jaunajiem darbiem.
Gleznotāja stāsta, kāpēc tieši baleta māksla iedvesmojusi viņu veidot veselu izstādi: “Bērnībā no pirmās līdz piektajai klasei gāju baleta studijā. Balets manā dzīvē ienāca ne tik daudz apzināti, drīzāk tā bija vecāku vēlme, lai es atraisītos kustībā. Man bija savas puantes, bet īstos baleta svārciņus es tā arī nekad nedabūju uzvilkt. Tikai studijas izlaidumā skolotāja pēkšņi teica: “Kā tad es agrāk Vitu nepamanīju, vajadzēja viņai dot galvenās lomas!” Tāpēc tagad uzgleznoju šo nepiepildīto sapni par svārciņiem.”
Vita Lukstiņa uzskata, ka baleta studijas pieredze atraisījusi viņā kādas svarīgas lietas un ietekmējusi viņas iekšējo pasauli. “Tas vairāk ir zemapziņas līmenī,” saka māksliniece, “Bērnībā piedzīvotais ir kā iesēta sēkla, tāpēc es domāju, ka dejošana vēl parādīsies manā dzīvē. Varbūt pat ne kā dejošana, bet dvēseles jutekliskums, kustības izjūta. Es jūtu kustību – tur kopā ir ķermenis un sirds.”
Glezniecībā Vita Lukstiņa (1967) ienākusi pamazām. Dzimusi latviešu ģimenē Krievijā, pēc vidusskolas pārcēlās uz Latviju, kur sākumā studēja pedagoģiju mākslas nodaļā. Glezniecības studijas uzsāka 2016. gadā un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā ieguva 2018. gadā. Plašu ievērību guva Vitas diplomdarbs – lielformāta glezna “Perfektā mīlestība. Pēdējais vakarēdiens” saņēma galveno balvu Florences biennālē 2019. gadā. Lai arī Lukstiņas glezniecības maniere ir reālistiska, viņas gleznu vēstījums ir simbolisks un reizēm pat pārpasaulīgs.
“Es jūtu kādu smalku stīgu, kas nāk kaut kur no dziļumiem, zemapziņas, un to es gleznoju. Arī balets ir viena no valodām, kas runā par šo stīgu. Simboliskā veidā. Balets – tas ir trauslums, jūtīgums, skaistums, bet arī asinis un drāma, sāpes un nāve.”
Izstādi “Aminori” mākslas telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 varēs apskatīt līdz 8. decembrim darba dienās plkst. 11.00–18.00, sestdienās plkst. 11.00–16.00.
Ieeja bez maksas.
Izstādē “Sudraba līnija” skatītājiem ir iespēja aplūkot divu mākslinieču darbus. Pieredzes bagātā interjera dizainere Margarita Budze eksponē īpaša dizaina spoguļus, bet māksliniece Elīna Elere grafikās atspoguļo dzīvē novērotas formas ar smalka humora cauraustu redzējumu.
Izstādes kuratore Elga Grīnvalde saskatījusi kopīgo abu mākslinieču daiļradē – grafīta zīmuļa vilkto sudrabaino, tīro un harmonisko līniju ritmu. “Grafīta zīmulis ir viens no pirmajiem instrumentiem, kuru mākslinieks apgūst savas darbības sākumā,” stāsta kuratore. “Paiet daudz stundu un gadu, līdz meistars iemācās pārvaldīt šo instrumentu virtuozi, perfekti un viegli. Zīmulis, kas sāk vilkt līnijas uz papīra, izdejo domu domas, līdz koncentrējas pabeigtā darbā. Abas mākslinieces ir profesionāles ar meistarīgi izkoptu un atpazīstamu rokraksta līniju katra savā mākslas jomā. Izstādē “Sudraba līnija” apvienojas harmonija, estētika un izsmalcinātība.”
Margarita Budze (1955) beigusi Valsts Mākslas Akadēmijas vakara dizaina nodaļu 1983. gadā un kopš tā laika strādājusi kā interjera dizainere daudzskaitlīgos veikalu, kafejnīcu, viesnīcu, biroju un privātmāju projektos. Viņas veidotie asprātīgie dizaina objekti no spoguļstikla un citiem materiāliem tapuši sadarbībā ar stikla mākslinieces Andas Munkevicas vadīto darbnīcu “AM studio”. Margarita Budze ir Dizaineru savienības biedre, ieguvusi Dizaina balvu 2009. gadā un regulāri piedalās dizaina izstādēs, sarīkojusi arī vairākas personālizstādes.
Elīna Elere (1975) ir māksliniece grafiķe, kas beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžas Ādas plastikas nodaļu, bet Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi bakalaura un maģistra grādu Grafikas katedrā. Stājmākslā viņu interesē dažādas grafikas tehnikas, krāsu un materialitātes mijiedarbība, papīrs un audekls kā mākslas darba platformas. Izstādēs piedalās no 2014. gada, sarīkojusi arī vairākas personālizstādes.
Izstādi “Aminori” mākslas telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 var apskatīt no 4. septembra līdz 20. oktobrim, darba dienās plkst. 11.00–18.00, sestdienās plkst. 11.00–16.00, svētdien izstāžu telpa slēgta.
Ieeja bez maksas.
Kristīnes Kutepovas jaunāko gleznu izstāde “Dārznieka gēns” veltīta dabai un tās ietekmei uz cilvēku. Ienākot izstādē, skatītājs nokļūs sapņainā dārzā, kurā pakavēties, atpūsties, būt klātesošam, redzēt un just.
“Šajos darbos galvenie tēli ir augi, kuri atrodas iedomātā, abstraktā vidē. Iespējams, tā ir augu īstā pasaule, sajūtama ar augu “acīm”,” stāsta jaunā māksliniece. Kristīne Kutepova dzīvo Carnikavā un jau vairākus gadus aizrāvusies ar dārzniecību, pārsvarā izaudzējot augus no sēklām uz sava balkona vai dārziņā. “Katram augam ir sava personība, individuāls raksturs un izpausme. Dažus no tiem esmu atveidojusi īpašos “augu portretos”. Pārsvarā gleznoju no vērotāja redzespunkta, tomēr dažreiz arī novērotāja tēls gleznā ir klātesošs.”
Izstādē aplūkojamās gleznas esot augušas dažādi – ir tādas, kuras briedušas gadiem ilgi, bet citas uzdīgušas un nogatavojušās ļoti ātri. “Esmu pamanījusi zināmas līdzības dārzniecībā un radošās idejas izaudzēšanā,” piebilst māksliniece. “Šī izstāde ir arī stāsts par dzīvību, rūpēšanos un ļaušanu būt!”
Kristīne Kutepova (1982) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas glezniecības bakalaura programmu 2017. gadā un maģistra studiju programmu 2019. gadā. Saņēmusi LMA balvu konkursā “SEB stipendija glezniecībā” 2017. gadā un mecenātes Ināras Teterevas stipendiju mākslā 2015. gadā. Kopš 2014. gada piedalījusies dažādās grupu izstādēs, to skaitā starptautiskos projektos Itālijā un Vācijā. 2020. gadā notikusi viņas pirmā vērienīgā personālizstāde Rīgas mākslas telpā.
Izstāde apskatāma “Aminori” mākslas telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 no 1. augusta līdz 1. septembrim darba dienās no plkst. 11 līdz 18. Ieeja bez maksas.
Izstādes ietvaros augusta beigās māksliniece rīkos īpašu meditatīvas glezniecības meistarklasi jauniešiem. Tuvāka informācija sekos.
Jāņa Branta jaunākā personālizstāde ”Rondo ietvarā’’ iepazīstina ar dizainera pēdējo divu gadu laikā radītajiem darbiem. Tie ir auskari, gredzeni, aproces un kaklarotas. Ar dārgakmeņiem, pusdārgakmeņiem un pērlēm. Sudraba un zelta ietvaros.
Gluži kā mūzikā, kur rondo pamatojas uz galvenās tēmas atkārtojumu un epizožu kontrastu, šajā izstādē dažādu krāsu apaļi un ovāli akmeņi – topāzi, citrīni, kalnu kristāli, oniksi, hrizoprazi, kvarci, lazurīti un dzintari – veido izteiksmīgu saspēli ar to sudraba un zelta ietvariem.
“Strādājot pie katras rotas, es iztēlē redzu cilvēku, kas to varētu nēsāt. Arī tad, ja tas nav pasūtījuma darbs,” saka Jānis Brants. “Visbiežāk piepildu pats savas radošās ieceres un realizēju jaunas idejas. Nospraužu sev mērķi un strādāju, līdz to sasniedzu. Šajā izstādē esmu pēc sirds patikas izspēlējies ar konkrētajiem materiāliem, kas mani šobrīd īpaši iedvesmo.”
Jānis Brants (1958) beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Metāla mākslinieciskās apstrādes nodaļu 1977. gadā. 1983. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu. Rotu dizaina jomā strādā vairāk nekā četrdesmit gadus, un izstāde “Rondo ietvarā” savā veidā ir viņa jubilejas izstāde.
Pēc augstskolas beigšanas Brants darbojies dažādās dizaina jomās. Bet kopš 1983. gada, pateicoties sadarbībai ar Beatrises Dunskas modes salonu “Beate”, mākslinieks pastiprināti pievērsās individuālu rotu dizainam un aktīvai izstāžu darbībai. Tā kā padomju laikā dizaineram individuāli strādāt ar cēlmetāliem bija aizliegts, šajā laikā tapa konceptuālas rotas izstādēm. Tajās visbiežāk izmantots krāsainais metāls – misiņš, melhiors, bronza. 90. gadu sākumā pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Jānis Brants atsāka strādāt galvenokārt ar sudrabu un 1992. gadā sarīkoja pirmo personālizstādi galerijā “Jāņa sēta”. Izstāde “Rondo ietvarā” ir Branta piektā personālizstāde un spilgti apliecina viņa profesionālismu un individuālo rokrakstu.
Jānis Brants ir arī atzīts mākslas pedagogs. 1985. gadā viņš sāka strādāt Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, vēlāk kļuva par Metāla dizaina izglītības programmas vadītāju. No 2005. līdz 2022. gadam Brants bija nu jau Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas direktora vietnieks radošajā darbā. Tas bija atbildīgs izaicinājums, kas ietvēra skolas dizaina izstāžu, tai skaitā starptautisku, organizēšanu un iekārtošanu, darbu pie radošajiem konkursiem un projektiem, kā arī mācību metodikas un profesionālās pilnveides programmu izstrādi. Branta audzēkņu vidū ir daudz Latvijas mūsdienu rotu mākslinieku. Par ilggadēju pedagoģisko darbību 2016. gadā viņam piešķirta Jāņa Cimzes balva.
Mākslinieka darbi atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un daudzās privātkolekcijās Latvijā un pasaulē. Brants darbojas Latvijas Rotu mākslas biedrībā.
Izstāde tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Izstāde ”Rondo ietvarā’’ apskatāma “Aminori” mākslas telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 no 1. jūnija līdz 28. jūlijam darba dienās no plkst. 11 līdz 18 un sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Ieeja bez maksas.
Projektā “Izstāstītie” jeb oriģinālajā nosaukumā “Outspoken” 12 Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras studenti piedalās jau kopš mācību gada sākuma. Studenti uzklausīja Ukrainas bērnu un jauniešu stāstus par pieredzēto, bēgot no kara, un atveidoja tos komiksos. Šogad plānots izdot arī grāmatu.
Jau 2,5 miljoni bērnu bijuši spiesti pamest savas mājas kopš 2022. gada 24. februāra, kad sākās Krievijas Federācijas iebrukums neatkarīgās Ukrainas teritorijā. Dažus šo bērnu stāstus mēs lasām ziņās vai sociālajos tīklos. Tomēr tik daudzi paliek neizstāstīti, noglabāti ģimenes vēsturē un personiskajās bēdās. Tos uzklausīt un zināt ir svarīgi mūsu sabiedrībai.
“Komikss ir tikai žanrs – tāpat kā pasaka vai stāsts,” paskaidro LMA docente Rūta Briede. “Tam obligāti nebūt nav jābūt smieklīgam, un ar attēliem bieži vien var pateikt vairāk nekā ar vārdiem. Studentiem šis ir bijis ļoti grūts uzdevums gan no pedagoģiskā, gan mākslinieciskā viedokļa – iemācīties sarunāties ar šiem bērniem, uzklausīt viņu piedzīvoto un uzzīmēt stāstu, kas vislabāk ataino to, ko bērns vēlējies pastāstīt, vienlaikus atklājot arī to, ko viņš, iespējams, noklusējis.” Rūta Briede atzīst, ka studentu darbs pie projekta gada garumā ir bijs pašaizliedzīgs un ideālisma pilns, bet arī sarežģīts brīžos, kad jāsaskaras ar robežu, kurā jauns mākslinieks izjūt vēlmi pasargāt sevi no dzirdētā.
Kamēr grāmata vēl tikai top, “Aminori” telpā var aplūkot projektā “Izstāstītie. Ukrainas bērnu stāsti” tapušos darbus – Kristas Bitmetes, Mārtiņa Dziļuma, Lauras Pikas, Martas Folkmanes, Margaritas Germanes, Oleksandras Golitsinas, Alises Rudēvicas, Paulas Slavikas, Elīnas Skrapces, Gata Šulca, Gabrielas Milbergas-Zuzas un Karīnas Volbetas komiksus un T-kreklu grafikas.
“Ir pieredzes, kuras pārtop klusēšanā. Tās atstāj prātā attēlu šķembas, kuru savādā gaisma vēl ilgi apspīd notiekumus ap mums,” komiksu grāmatas “Izstāstītie. Ukrainas bērnu stāsti” ievadā raksta Linda Gabarajeva.
Izstāde būs apskatāma līdz 26. maijam.
Izstādi atbalsta SIA “Latvijas Finieris” un SIA “Gardu muti”.
“Vai tiešām māksla piederēja, pieder vai piederēs tautai?” – šādu jautājumu mākslas valodā uzdod mākslinieks Armīns Ozoliņš. “Darbi izstādei radīti speciāli “Aminori” telpai,” stāsta mākslinieks. “Ideja par šādas izstādes veidošanu radās pandēmijas pašizolācijas laikā, pāršķirstot savu publikāciju izgriezumu krājumu. Tā izveidojās vizuāli darbi ar uzsvaru uz tekstu un atsaucēm. Vārdi ir gan drukāti, gan šablonēti, rakstīti ar roku un griezti digitāli. Kolāžu kompozīcijās redzami mani iespaidi un iedvesmas avoti no dažādām mākslas jomām un autoriem.”
“”Aminori” galvenā darbības joma ir grāmatu izdevniecība – valoda, stāsti un teksti, tāpēc mūs ieinteresēja Armīna Ozoliņa darbs ar drukātiem materiāliem,” papildina “Aminori” kuratore Marika Rozenberga. “Tā kā Ozoliņš ir arī grāmatu iesiešanas meistars, vēlējāmies mūsu lasītājiem un izstāšu apmeklētājiem parādīt arī viņa veidotos trīs Riharda Bargā grāmatas “Nemodernās Slampes meitenes” iesējumus.”
Armīns Ozoliņš (1970) beidzis Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas dekoratīvās noformēšanas nodaļu 1989. gadā, bet tālāk turpinājis studijas Ādas plastikas nodaļā Tallinas mākslas universitātē, kuru absolvējis 1995. gadā. Sarīkojis vairākas personālizstādes, mākslinieku grupu izstādēs piedalās kopš 1994. gada. Darbojies glezniecībā, grafikā, veidojis instalācijas un mākslas objektus, kā arī videomākslas darbus. Veidojis grāmatu grafisko dizainu, bet 2018. gadā sarīkojis oriģinālu grāmatsējumu izstādi “Jaunas vecas grāmatas”.
Aicinām satikt mākslinieku Armīnu Ozoliņu “Aminori” telpā 30. martā, galeriju akcijas “Last Thursdays” laikā no plkst. 18 līdz 22.
Izstāde apskatāma līdz 28. aprīlim. “Aminori” telpa atvērta darba dienās no plkst. 11 līdz 18, sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Ieeja bez maksas.
“Rīga man patīk tukša, bez cilvēkiem...” – atzīstas fotogrāfe Evija Džonsone, kuras izstāde “Cita Rīga” no 13. marta skatāma “Aminori” telpā. “Svētdienās, svētkos, agrās rīta stundās, vakaros un naktīs – tad pilsētu var ieraudzīt citādāku. Es meklēju savu Rīgu!”
Savu Rīgu Evija Džonsone meklējusi arī veidojot fotogrāfijas grāmatai “Rīga no mākslinieka lidojuma”, kas iznāca izdevniecībā “Aminori” 2020. gada pavasarī. Fotoizstādē “Cita Rīga” varēs aplūkot daļu no 67 fotogrāfijām, kas ilustrēja dažādu paaudžu mākslinieku iedvesmas stāstus par savu pilsētu. Izstādi papildinās darbi, kas palika ārpus grāmatas vākiem un arī pavisam nesen uzņemti Rīgas skati.
Evijas Džonsones vārds bieži redzēts filmu titros, jo kino viņa strādājusi gan kā filmu, gan kostīmu māksliniece, gan kā stiliste un rekvizitore. Džonsones jaunāko kostīmu mākslinieces veikumu var novērtēt režisores Ināras Kolmanes filmā “Mātes piens”. Savā laikā absolvējusi trīsgadīgos Dizaina vakara kursus Latvijas Mākslas akadēmijā, bet līdz ar reklāmas biznesa ienākšanu Latvijā deviņdesmitajos gados sākusi darbu reklāmas aģentūras “Metro” fotostudijā kā pirmā foto stiliste kopā ar fotogrāfiem Valtu Kleinu un Robertu Kaniņu. Vēlākos gados bijusi asistente arī citiem fotogrāfiem – Gvido Kajonam, Jānim Deinatam, Mārim Ločmelim u. c. Tā arī pati apguvusi fotomākslu, kas kļuvusi par sirdslietu. Šobrīd ar fotografēšanu Evija nodarbojas paralēli darbiem kino un reklāmā, kā arī ceļojumu laikā. Pēdējos gados Džonsone bijusi “Bazar’t” izstāžu telpas kuratore, regulāri rīko arī savu darbu personālizstādes. Viņas foto darbi aizceļojuši uz privātkolekcijām Ungārijā, Nīderlandē, Somijā un citur. No 2019. gada Džonsone ir Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedre.
“Katrai izstādes fotogrāfijai ir savs stāsts. Vairākums tapušas interesanti vai pat grūti – braucot uz filmēšanām, salstot vai pieskatot mazdēlu. Varbūt viegli tapušām bildēm nav tā dziļuma? Man patīk bildēt, kad šķiet, ka negribu to darīt. Tā tapa, piemēram, “Smiļģis” (Rīgas ainava ar JRT mūri, uz kuras ilgus gadus atradās plakāts ar Gunāra Bindes uzņemto Smiļģa fotoportretu) – auksti, snieg, bet tu ej uz to balkonu un ņemies. It kā kāds liek to darīt. Pati vislabāk nedarītu neko, esmu šausmīgi slinka. Bet Kāds liek spiest tās aparātu pogas.”
Kaut arī Evija Džonsone dzimusi Jūrmalā, viņai iznācis dzīvot dažādos Rīgas rajonos un tagad viņa šo pilsētu ir iemīlējusi. Ar auto vai velosipēdu un fotoaparātu apbraukājusi gandrīz visu Rīgu. Vismīļākais viņai esot ostas rajons, kur pavadīta bērnība, Mangaļsala, Bolderāja, kur vairāk ūdens, arī klusais centrs, Mēness iela. Evijas dzīvei cauri vijas Lāčplēša iela, bet visvairāk viņai patīk braukt pāri tiltiem.
Izstāde būs atvērta tikai līdz 24. martam!
“Aminori” telpa atvērta darba dienās no plkst. 11 līdz 18, sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Ieeja bez maksas.
Jaunās mākslinieces Irīnas Špakovas darbu izstāde “Pieskāriens" veltīta cilvēkiem un viņu attiecībām, gan vienam ar otru, gan pašam ar sevi.
“Maniem darbiem kā impulss kalpo ticības modelis, kurā cilvēks – viņa fiziskā un garīgā klātbūtne tiek uzskatīta par fundamentālo un pārāko,” izstādes pieteikumā raksta gleznotāja. “Cilvēki tiek pētīti drīzāk kā spontāni un romantiski organismi, kā spēcīgas un dzīvas enerģijas plūsmas, nevis kā paredzami algoritmi.”
Gleznās liela uzmanība tiek pievērsta kontaktpunktam, neredzamajam starpniekam, kas simbolizē vienotību ar visu pastāvošo. Impulss, spontanitāte, kustība, enerģiju saspēle, tagadnes un klātbūtnes brīdis ir Irīnas Špakovas darbu vēstījums. Tajos savijas lakonisms un ekspresivitāte, apzināta vienkāršība un daudzslāņainas pārdomas. Izstādē redzamie darbi tapuši laikā no 2019. gada.
Irīna Špakova absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu 2014. gadā, iegūstot maģistra grādu glezniecībā. Pēc studijām papildinājusi savu pieredzi, dzīvojot un studējot Āzijā un Indonēzijā. Četru gadu laikā iedziļinājusies Minangkabao (Sumatra) tradicionālajā mākslā, amatniecībā, mācījusies baliešu tradicionālo mūziku, piedalījusies festivālos un pasākumos ar mākslinieku un aktīvistu Sapu upcycle kolektīvu, palīdzējusi vadīt un organizēt upcycled darbnīcas.
Irīna Špakova piedalās mākslas aktivitātēs kopš 2007. gada, darbojas glezniecības, ilustrācijas un komiksa jomās, organizē personālizstādes un pašpublicē mākslas grāmatas. Šobrīd dzīvo un darbojas Latvijā, strādā ar bērniem Rīgā, pasniedz mākslu un paralēli strādā ar mākslas projektiem. Mākslinieces darbi ir tikuši eksponēti Turcijā, Zviedrijā, Austrālijā, Indonēzijā un Portugālē.
Izstādi “Pieskāriens” izdevniecības “Aminori” telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 varēs apskatīt līdz 8. martam darba dienās no plkst. 11 līdz 18 un sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Bezmaksas ieeja.
“Mums apkārt virmo apbrīnojama pasaule, kura bieži paliek nepamanīta. Tā ir mums, pilsētniekiem, apkārt dzīvojošo putnu, zvēru un augu pasaule,” par izstādi stāsta gleznotāja Ineta Freidenfelde. “Tā ir pasaule, kas brīnišķīgi iztiek bez mums, bet mūsu dzīve bez tās būtu daudz blāvāka.”
Veidojot gleznu ciklu “Pilsētas eņģeļi”, māksliniece vērojusi sava pagalma “iedzīvotājus”, fiksējot uz audekla to drāmas un laimes mirkļus. “Mēs te iedomājamies, ka esam pasaules naba,” smejas gleznotāja. “Mums ir problēmas – te kovids, te satraukums par karu vai cenām, bet daba dzīvo savu dzīvi. Vienu rītu mazie zvirbuļi knapi pamodušies un pieaugušie viņiem māca dzīvot, citu vakaru dzirdu troksni pažobelē – zvirbuļiem vakara sapulce!”
Būtiska nozīme Freidenfeldes mākslas darbos ir zeltītajam fonam, kas aizgūts no Bizantijas sakrālās mākslas tradīcijas. Zelts palīdz vispārināt ikdienišķās ainas, paaugstināt līdz zīmes statusam. Zelta fons ir kā gaismas vide, kurā iegrimusī pasaule darbojas tīrā enerģijā un mīlestībā; starptelpa starp sakrālo un laicīgo. Inetas Freidenfeldes aizraušanās ir ikonu rakstīšana un restaurācija, kuras pamatus viņa apguvusi Latvijas Kristīgajā akadēmijā un Rīgas Celtniecības koledžā. Zeltīšanas prasmi, renovācijas un dekoratīvo krāsojumu mākslas prasmes papildinājusi pie pasniedzējiem Holandē un Lielbritānijā.
Uzsākusi šo projektu pandēmijas laikā, Freidenfelde joprojām turpina savu īpašo dienasgrāmatu. Katra nākamā cikla izstāde ir kā jauna lappuse ar svaigiem vērojumiem un stāstiem, kas būtībā ir nebeidzami. Izstāde aicina Ziemassvētku laikā izsvērt cilvēku iedomāto svarīgumu iepretī “mazajai dzīvei”, kas risinās tepat mums blakus.
Ineta Freidenfelde 1994. gadā beigusi Liepājas lietišķās mākslas koledžu, 1998. gadā ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā, bet 2001. gadā beigusi studijas LMA maģistrantūrā glezniecības meistardarbnīcā pie profesoriem Alekseja Naumova un Kaspara Zariņa. Izstādēs piedalās no 1997. gada, ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Inetas Freidenfeldes darbi izstādīti ne tikai Latvijā, bet arī Nīderlandē, Čehijā, Zviedrijā un citur pasaulē.
Izstāde “Aminori” telpā Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 69 būs apskatāma līdz 2023. gada 18. janvārim darba dienās no plkst. 11 līdz 18 un sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Bezmaksas ieeja.
Lekciju un nodarbību cikli:
30.01.2020. – 12.03.2020
Jānis Borgs
“Ceļojumi mākslas pasaules labirintos ar Jāni Borgu” – lekciju cikls mākslas vēsturē.
26.02.2019 – 23.04.2019
Ingrīda Burāne, Edvarda Šmite
„Pieci vakari“ – Sarunu cikls par notikumiem un noskaņām Latvijas kultūrtelpā 20. gadsimtā.
P.–P.: 11.00–18.00
