Kāds portrets no nesen “Aminori” telpā rīkotās Annas Baklānes izstādes “Laimes sajūta” atrada savas mājas. Tas, kā īsti tas notika, aprakstīts šajā vēstulē, kuru saņēmām no gleznas jaunās saimnieces Nineles. Šis stāsts var izklausīties neticams, tomēr tieši tā viss bija!
Burvju spogulis
“Vēlos padalīties ar emocijām, kuras izsauca kāds notikums, kas ar mani atgadījās pavisam nesen un kļuva par nozīmīgu notikumu, kurā neticamā veidā savijās mistika un īstenība.
Bija pelēka janvāra diena. Tā bija manas vecmāmiņas piemiņas diena. Vecmāmiņu es dievināju, mēs bijām ļoti tuvas un jau tieši 30 gadus man viņas ļoti pietrūkst. Šajā datumā, kad viņa aizgāja, es vienmēr skumstu un pārcilāju atmiņā savas bērnības un jaunības dienas.
Un vajadzēja tā gadīties, ka tieši todien man nācās mērot kājām samērā lielu gabalu pa K. Valdemāra ielu – sen nebiju pa to gājusi. Iegrimusi savās domās, gāju garām skatlogam, kad pamanīju uz sevi vērstu skatienu. Caur stiklu uz mani raudzījās meitenes portrets.
Apstājos kā apburta – tā taču biju es pati, kas uz mani skatījās! Pārņēma sajūta, it kā es skatītos spogulī – ne šobrīd, bet pirms daudziem gadiem, kad jaunība vēl burbuļoja un pārsteidza, kad visi vēl bija dzīvi… Nezinu, cik ilgi tā nostāvēju uz ielas, veroties portretā. Kad attapos, sapratu, ka iekšā ir izstāde un, protams, nolēmu ieiet, lai uzzinātu ko vairāk par gleznu un aplūkotu to tuvāk.
Laipnā izstādes kuratore piedāvāja iepazīties ar izstādīto darbu autores daiļradi. Bet es kā nohipnotizēta turpināju atgriezties pie TĀS gleznas. Mans skatiens apstājās pie mākslinieces paraksta – Anna Baklāne… Mistika! Tā sauca manu vecmāmiņu! Anna – tas ir vārds, kas visās valodās skan vienādi. Likās, ka vecmāmiņa mani mīļi sveicina… Ar aizrautību sāku aplūkot gleznas detaļas – šeit bija krellīšu virtenes, (jau daudzus gadus rotu izgatavošana ir mans hobijs) gan kleitas apakšmalā stilizēti attēlotas manas lieliskās draudzenītes, bija arī iemīļotās puķes un lente matos, kuru esmu iecienījusi nesāt jau kopš bērnības (arī šobrīd, bet atbilstoši vecumam). Gleznā ieraudzīju pat to biezi sarkano krāsu, pie kuras samērā nesen sāku griezties pēc atbalsta, iegādājoties apģērbu tieši šādā tonī…
Pēdējo punktu manām sajūtām uzlika gleznas nosaukums – “Mums pieder zvaigznes”… Ticiet vai nē, mans otrais vārds ir Estere (Zvaigzne), kurā mani bieži uzrunā.
Nav iespējams atstāstīt spēcīgās emocijas, kas mani pārņēma. Tā bija tieši tāda LAIMES SAJŪTA, kāda apciemo mūs tik reti, toties ir tik spēcīga, ka uzreiz to atpazīstam – jā, tā ir Laime! Absolūta saskaņa ar talantīgās mākslinieces izstādes nosaukumu!
Viņai bija izdevies nodot otram to, ko pats cilvēks nespētu sev noformulēt – to, kas atrodas sirdī. Mākslas satricinošais iespaids un šī notikuma pilnīgā neiespējamība slēpjas tajā, ka esam pilnīgi sveši cilvēki, dzīvojam katra ar savām interesēm, mūs audzinājušas dažādas paaudzes un apstākļi, tomēr šobrīd mēs ieskanējāmies vienā tonī! Man bija tuvs un saprotams katrs sīkums, kas attēlotas viņas gleznā, katrs krāsas tonis, kuru viņa izmantojusi. Izcili un dziļi izjusti!
Mani piepilda milzīga pateicības sajūta par to, ka Anna deva man iespēju šo mākslas darbu iegūt savā īpašumā, iespēju katru dienu ieskatīties spogulī – ne tajā, kurš tev nodevīgi sejā uzrāda katru nodzīvoto dienu, bet tajā burvju spogulī, kas sola – nākotnē vē gaida daudz vairāk, nekā pagātnē. Būs vēl daudz prieka un laimes un interesantu notikumu! Un pateicoties tam – arī daudz spēka! Tāpēc tagad varu uzsākt jebkuru lietu! Es to jūtu! Šī glezna tagad ir mans atspēriena punkts, mans logs uz nākotni no skaistās pagātnes.
Vai tas nav brīnišķīgi, ka mūsu dzīvē notiek tādi brīnumi? Esmu pārliecināta, ka mākslas spēks, ko radījusi šī trauslā māksliniece ar smalko dvēseli, iedvesmos un spārnos vēl daudz cilvēku, kurus viņa satiks savā ceļā. Es to zinu un ticu viņas spārnu spēkam!
Pateicos no visas sirds!
Ninele M. 2022. gada februārī
P.–P.: 11.00–18.00
