Aminori telpa

Izdevniecība Aminori uzsāka savu darbību 2018.gadā, kad tika izdota mūsu pirmā grāmata Sarunas ar Juri Jurjānu, autore Marika Rozenberga. Vienlaicīgi ar grāmatas atvēršanu mūsu izdevniecības salonā tika iekārtota mākslinieka Jura Jurjāna personālizstāde.
Regulāra mākslas izstāžu iekārtošana mūsu salonā ir kļuvusi par grāmatu izdevniecības Aminori tradīciju.
Vairāk par izstādēm un grāmatu piedāvājumiem lūdzam skatīt atbilstoši sadaļās Aminori telpa un Grāmatu veikals.

Ar darbnīcu bieži vien saprotam gleznotāja studiju, bet tā var būt arī galdnieka, atslēdznieka vai pulksteņmeistara darba vieta, kur top taustāmi un lietojami priekšmeti. Jaunajā izstādē ar vienotu „darbnīcas” konceptu Kiršteins atklāsies gan kā dizainers, gan gleznotājs, savienojot divus savas mākslinieciskās darbības virzienus.

Valters Kiršteins (1967) beidza Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu 1995. gadā – laikā, kad Latvijas rūpniecība izbeidzās reizē ar līdzšinējo sistēmu un jaunajiem dizaineriem industrijā darba vairs nebija. Kopš tā laika Kiršteins lielākoties veidojis art design objektus, visbiežāk – konceptuālus pulksteņus, kas tapuši alumīnijā, stiklā, kokā, betonā. Taču jaunajā tūkstošgadē līdztekus trīsdimensiju objektiem izstādēs Valters Kiršteins sāka demonstrēt arī gleznas.

Kiršteina veidotajos art design objektos dominē konstruktīvas formas un paradoksāli kontrasti, pat humors. Savukārt gleznās viņš tematiski turpina darbnīcas tēmu, atainojot pašus darbgaldus, instrumetus un industriāli izgatavotus priekšmetus vai to detaļas. Reizēm gleznu motīvi ir abstrakti, lakoniskām kompozīcijām, kas balstītas krāsu kontrastos. Šajos darbos nepārprotami nolasāma mākslinieka – dizainera – profesionālā izcelsme.

„Kiršteina gleznās velti meklēt „gleznieciskumu” Latvijas glezniecībā pierastajā izpratnē,” par viņa darbiem rakstījusi mākslas zinātniece Ilze Martinsone. „Savā veidā šie darbi atgriežas simts gadus senā klasiskā modernisma sākotnē – tajos nolasāma gan krievu, gan vācu, gan franču modernās mākslas un dizaina ietekme, tieši tāpat kā šie virzieni iedvesmoja pirmos latviešu modernistus – „ekspresionistus” jeb „Rīgas grupu” – pirms simts gadiem.”

Valters Kiršteins pazīstams arī kā idejiskais līderis un organizators grupas izstādei ar koda nosaukumu „Zemūdeņu karš”, kas regulāri papildina mūsdienu mākslas telpu. Kopš 1995. gada diplomdarbu izstādes, Kiršteinam un domubiedru grupai laika gaitā izdevies to attīstīt par unikālu tradīciju. „Zemūdeņu kara” projekti notikuši dažādos formātos, dažādās telpās un ģeogrāfiskās vietās ne tikai Latvijā, bet arī Spānijā, Beļģijā un Francijā. Kā fotogrāfs un kurators kopš 2017. gada Kiršteins piedalās arī gadskārtējās „Vispārējā Gaujmalas fotoizstādes” rīkošanā.

Izstāde būs apskatāma līdz 15. jūnijam. Ieeja bez maksas.

Jubilejas izstādē “Vīzijas” arhitekte un gleznotāja Maija Elizabete Meņģele gleznās vizualizējusi domu un skaņu meditācijas.

“Ja mēdz sacīt, ka “arhitektūra ir kā sastingusi mūzika”, tad tāds ir arī manas pasaules atspulgs, kurā dzīvoju, domāju un gleznoju,” izstādes pieteikumā raksta Maija Elizabete Meņģele. “Klausoties klasisko mūziku dažādās interpretācijās, manās domās tā vizualizējas neparastās krāsu kompozīcijās, ļaujot krāsās emocionāli paust tos pārdzīvojumus un sajūtas, kas mīt manī.”

Krāsa Meņģeles gleznās ir ne tikai kā vēstījums, bet arī kā saskarsme ar pasaules aktualitātēm, kas pastarpināti risinās krāsu salikumos un kompozīciju ekspresijās. Gleznu nosaukumos ietvertais vērojums dažkārt kavējas materiālajā pasaulē, taču, iedziļinoties gleznu kompozīciju risinājumos, kļūst saprotams, ka mākslinieces iztēle ceļo ne tikai ikdienas laiktelpā, bet arī virtuālu noskaņu vidē.

Maijas Elizabetes Meņģeles mākslinieces ceļš sākās Jaņa Rozentāla mākslas skolā, tomēr pēc tās beigšanas viņa, sava tēva, būvinženiera, pamudināta, iestājās Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē. Pēc studijām Meņģele īsu brīdi bija pasniedzēja Jaņa Rozentāla skolā, tomēr drīz vien atgriezās pie arhitektes darba, pievienojoties Arhitektūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas birojam. Šeit Meņģele projektēja grāmatveikalu, kultūras namu un citu sabiedrisko telpu interjerus, veidoja koncertzāli “Ave Sol”, strādāja pie Cesvaines pils restaurācijas. Redzot sociālisma laika būvniecības “kultūru un kvalitāti”, viņa saprata, ka nevar uzņemties pilnu atbildību par savu projektu realizāciju, tāpēc nolēma darīt to, kur viss ir viņas pašas varā – gleznot. 1988. gadā pēc Kurta Fridrihsona ieteikuma Meņģele iestājās Latvijas Mākslinieku savienībā. Bet, kad Restaurācijas projektu birojs beidza eksistēt, viņa pievērsās glezniecībai vēl aktīvāk. Meņģele darbojusies arī Latvijas Kultūras fonda Spīdolas padomē un regulāri publicējusies laikrakstā “Literatūra un Māksla”, dizaina žurnālā “AD”, žurnālā “Latvijas Architektūra”.

Maija Elizabete Meņģele sniegusi milzīgu ieguldījumu, veidojot Latvijas vizuālo tēlu, strādājot Latvijas Ārlietu ministrijas Vēstniecību nodaļā no 1993. līdz 2000. gadam un piedaloties 24 Latvijas vēstniecību atvēršanā. 2000. gadu sākumā Meņģele izveidojusi un vadījusi savu arhitekta biroju “Labs Stils”, bet tagad viņa joprojām aktīvi piedalās mākslinieku plenēros, gleznu izstādēs, kā arī rīko savas personālizstādes.

Izstādi varēs apskatīt līdz šī gada 11. maijam. Ieeja bez maksas.

No 5. februāra izdevniecības “Aminori” mākslas telpā apskatāma izstāde, kurā savijusies klasiskā un laikmetīgā māksla. Mūsdienu gleznotāja Līga Ķempe savus modeļus atradusi Eiropas glezniecības klasiķu darbos, kuros autoru personiskie iekšējās apgarotības meklējumi iegleznoti mīlestības un skaistuma dievietes Veneras tēlā. Pāršķirstot mākslas vēstures lappuses, par Līgas iedvesmas avotiem kļuva itāļu mākslinieki Sandro Botičelli un Ticiāns, vācu Lūkass Krānahs, franču Žans Ogists Dominiks Engrs, spāņu Francisko Goija un flāmu Pīters Pauls Rubenss, un Līga piedāvā mums savu interpretāciju par viņu gleznotajām Venerām.

Dievietes Līgas izstādē brīžiem iegūst visai kuplas formas, pieprasot attiecīgi lielformāta audeklus, bet brīžiem tās sarūk līdz pavisam niecīgam elfu izmēram, tai pat laikā neko nezaudējot no sava rakstura un skaistuma. Šīs gleznainās varones raksturo smalka līnija, plastiska izteiksme, skaidra kompozīcija, pārdomātas detaļas. “Viņu kuplajās formās ir sievietes spēks,” uzskata gleznotāja, “bet viņu kailums ir dievišķs.”

Līga Ķempe ir dzimusi liepājniece un 1995. gadā absolvējusi toreizējo Liepājas Lietišķās mākslas koledžu. 2003. gadā ieguvusi mākslas maģistra grādu gleznošanas apakšnozarē, pabeidzot studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, profesoru Normunda Brasliņa, Jura Jurjāna un Kristapa Zariņa meistardarbnīcā. Līgas diplomdarbs bija viņas pirmā personālizstāde “Carpe Diem” Rīgas galerijā “Bastejs” 2002. gadā.

Grupu izstādēs Līga Ķempe piedalās jau kopš 1999. gada, bet starp daudzajām personālizstādēm īpaši jāizceļ “Karaļvalstība” galerijā “Bazar’t”, kas notika 2022. gadā un kurā māksliniece vienlaicīgi atzinās mīlestībā abām savas dzīves kaislībām – glezniecībai un futbolam.

Līgas Ķempes darbi izstādīti Beļģijā, Dānijā un Francijā un atrodas Liepājas muzeja, privātu kolekcionāru kolekcijās, kā arī privātīpašumos Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Beļģijā, Dānijā, Anglijā, Vācijā, Francijā, Portugālē, Spānijā, Somijā, Krievijā, Zviedrijā, Norvēģijā un ASV. Viņas gleznas izmantotas kompaktdisku un grāmatu vāku noformējumā.

Izstādi “Aminori” telpā Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 69, varēs aplūkot līdz 14. martam. Ieeja bezmaksas.

No 11. decembra izdevniecība “Aminori” savā mākslas telpā piedāvā iespēju uz brīdi izrauties no pirmssvētku kņadas un burzmas, lai gremdētos pārdomās Madaras Gulbis meditatīvo gleznu izstādē “Debesu sajūta”. Šī izstāde ir kā aicinājums biežāk pavērties uz augšu – debesīs –, un ne tikai tāpēc, lai pārliecinātos, vai drīz snigs.

“Kas ir tas spēks, kas liek mums lūkoties augšup?” gleznotāja jautā. “Seno laiku paradums? Ilgas? Intuitīva atbalsta meklēšana gaismas virzienā? Debesu skaistums un nepārtrauktā mainība? Mitoloģijā un reliģijā Debess ir dievību mājvieta. Un patiesi – varbūt tās ir varenākas un iedarbīgākas nekā mums, zemes dzīvi dzīvojot, varētu ienākt prātā?”

“Izstādē “Debesu sajūta” dažādos veidos esmu “runājusi” par to lauku un telpu ap mums, kuru saucam par debesīm,” stāsta māksliniece. “Par iekšējo un ārējo debesu sajūtu. Lai arī izmantoju abstraktās glezniecības izteiksmes līdzekļus, kompozīciju bieži balstu uz redzēto, piedzīvoto. Mani interesē uzgleznot to, ko attēlot vai izstāstīt vārdos nav iespējams. Lai to izdarītu, ir jāatsakās no liekā un nebūtiskā, formas un satura lakonisms rada šo abstrakto gleznojumu.”

Mākslas kritiķe Aiga Dzalbe Madaras Gulbis glezniecību raksturo šādi: “Madaras Gulbis gleznās valda Krāsa. Gribētos teikt, ka tajās nav nekā no realitātes, bet tad sanāktu apgalvot, ka apkārtējā pasaule sastāv tikai no matērijas, un mēs labi zinām, ka tā nav. Madaras Gulbis gleznas ir pilnas ar dabas iespaidiem un emocijām. Impulsu to radīšanai dod visā savā tiešumā tverti īstenības fragmenti. [..] Abstraktā glezniecība ir kā mūzika. Ja iztēlojamies pirmpasauli un pasauli pēc mums, mums prātā rodas nevis tēli, bet kaut kas abstrakts. Tēli uzrodas un atkal atgriežas abstraktajā neesamībā, rosinot vēlmi sajust, notvert un saglabāt to, kas atrodas pa vidu cilvēkiem un viņu ieraudzītajai materiālajai pasaulei.”

Madara Gulbis ir dzimusi rīdziniece, mācījusies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā jau no 11 gadu vecuma, 1994. gadā ieguvusi Mākslas bakalaura grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā, bet mākslas maģistra grādu – 1996. gadā. Kopš 1997. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Izstādēs piedalās kopš 1993. gada. Viņas darbi ir pabijuši izstādēs Rīgā, Oslo, Helsinkos, Stokholmā, Hamburgā, Bonnā, Brēmenē, Frankfurtē, Štutgartē, Briselē, Lisabonā, Varšavā, Baku, Tallinā, Viļņā, Kairā, Seulā, Venēcijā. Madarai Gulbis bijušas 27 personālizstādes Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Polijā.

Izstāde “Debesu sajūta” būs apskatāma “Aminori” telpā Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 69, līdz nākamā gada 2. februārim.

Vitas Lukstiņas iepriekšējā personālizstāde “Pašportrets”, kas notika “Aminori” 2021. gadā, guva lielu skatītāju atsaucību, tāpēc priecājamies iepazīstināt ar mākslinieces jaunajiem darbiem.

Gleznotāja stāsta, kāpēc tieši baleta māksla iedvesmojusi viņu veidot veselu izstādi: “Bērnībā no pirmās līdz piektajai klasei gāju baleta studijā. Balets manā dzīvē ienāca ne tik daudz apzināti, drīzāk tā bija vecāku vēlme, lai es atraisītos kustībā. Man bija savas puantes, bet īstos baleta svārciņus es tā arī nekad nedabūju uzvilkt. Tikai studijas izlaidumā skolotāja pēkšņi teica: “Kā tad es agrāk Vitu nepamanīju, vajadzēja viņai dot galvenās lomas!” Tāpēc tagad uzgleznoju šo nepiepildīto sapni par svārciņiem.”

Vita Lukstiņa uzskata, ka baleta studijas pieredze atraisījusi viņā kādas svarīgas lietas un ietekmējusi viņas iekšējo pasauli. “Tas vairāk ir zemapziņas līmenī,” saka māksliniece, “Bērnībā piedzīvotais ir kā iesēta sēkla, tāpēc es domāju, ka dejošana vēl parādīsies manā dzīvē. Varbūt pat ne kā dejošana, bet dvēseles jutekliskums, kustības izjūta. Es jūtu kustību – tur kopā ir ķermenis un sirds.”

Glezniecībā Vita Lukstiņa (1967) ienākusi pamazām. Dzimusi latviešu ģimenē Krievijā, pēc vidusskolas pārcēlās uz Latviju, kur sākumā studēja pedagoģiju mākslas nodaļā. Glezniecības studijas uzsāka 2016. gadā un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā ieguva 2018. gadā. Plašu ievērību guva Vitas diplomdarbs – lielformāta glezna “Perfektā mīlestība. Pēdējais vakarēdiens” saņēma galveno balvu Florences biennālē 2019. gadā. Lai arī Lukstiņas glezniecības maniere ir reālistiska, viņas gleznu vēstījums ir simbolisks un reizēm pat pārpasaulīgs.

“Es jūtu kādu smalku stīgu, kas nāk kaut kur no dziļumiem, zemapziņas, un to es gleznoju. Arī balets ir viena no valodām, kas runā par šo stīgu. Simboliskā veidā. Balets – tas ir trauslums, jūtīgums, skaistums, bet arī asinis un drāma, sāpes un nāve.”

Izstādi “Aminori” mākslas telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 varēs apskatīt līdz 8. decembrim darba dienās plkst. 11.00–18.00, sestdienās plkst. 11.00–16.00.

Ieeja bez maksas.

Izstādē “Sudraba līnija” skatītājiem ir iespēja aplūkot divu mākslinieču darbus. Pieredzes bagātā interjera dizainere Margarita Budze eksponē īpaša dizaina spoguļus, bet māksliniece Elīna Elere grafikās atspoguļo dzīvē novērotas formas ar smalka humora cauraustu redzējumu.

Izstādes kuratore Elga Grīnvalde saskatījusi kopīgo abu mākslinieču daiļradē – grafīta zīmuļa vilkto sudrabaino, tīro un harmonisko līniju ritmu. “Grafīta zīmulis ir viens no pirmajiem instrumentiem, kuru mākslinieks apgūst savas darbības sākumā,” stāsta kuratore. “Paiet daudz stundu un gadu, līdz meistars iemācās pārvaldīt šo instrumentu virtuozi, perfekti un viegli. Zīmulis, kas sāk vilkt līnijas uz papīra, izdejo domu domas, līdz koncentrējas pabeigtā darbā. Abas mākslinieces ir profesionāles ar meistarīgi izkoptu un atpazīstamu rokraksta līniju katra savā mākslas jomā. Izstādē “Sudraba līnija” apvienojas harmonija, estētika un izsmalcinātība.”

Margarita Budze (1955) beigusi Valsts Mākslas Akadēmijas vakara dizaina nodaļu 1983. gadā un kopš tā laika strādājusi kā interjera dizainere daudzskaitlīgos veikalu, kafejnīcu, viesnīcu, biroju un privātmāju projektos. Viņas veidotie asprātīgie dizaina objekti no spoguļstikla un citiem materiāliem tapuši sadarbībā ar stikla mākslinieces Andas Munkevicas vadīto darbnīcu “AM studio”. Margarita Budze ir Dizaineru savienības biedre, ieguvusi Dizaina balvu 2009. gadā un regulāri piedalās dizaina izstādēs, sarīkojusi arī vairākas personālizstādes.

Elīna Elere (1975) ir māksliniece grafiķe, kas beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžas Ādas plastikas nodaļu, bet Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi bakalaura un maģistra grādu Grafikas katedrā. Stājmākslā viņu interesē dažādas grafikas tehnikas, krāsu un materialitātes mijiedarbība, papīrs un audekls kā mākslas darba platformas. Izstādēs piedalās no 2014. gada, sarīkojusi arī vairākas personālizstādes.

Izstādi “Aminori” mākslas telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 var apskatīt no 4. septembra līdz 20. oktobrim, darba dienās plkst. 11.00–18.00, sestdienās plkst. 11.00–16.00, svētdien izstāžu telpa slēgta.

Ieeja bez maksas.

Kristīnes Kutepovas jaunāko gleznu izstāde “Dārznieka gēns” veltīta dabai un tās ietekmei uz cilvēku. Ienākot izstādē, skatītājs nokļūs sapņainā dārzā, kurā pakavēties, atpūsties, būt klātesošam, redzēt un just.

“Šajos darbos galvenie tēli ir augi, kuri atrodas iedomātā, abstraktā vidē. Iespējams, tā ir augu īstā pasaule, sajūtama ar augu “acīm”,” stāsta jaunā māksliniece. Kristīne Kutepova dzīvo Carnikavā un jau vairākus gadus aizrāvusies ar dārzniecību, pārsvarā izaudzējot augus no sēklām uz sava balkona vai dārziņā. “Katram augam ir sava personība, individuāls raksturs un izpausme. Dažus no tiem esmu atveidojusi īpašos “augu portretos”. Pārsvarā gleznoju no vērotāja redzespunkta, tomēr dažreiz arī novērotāja tēls gleznā ir klātesošs.”

Izstādē aplūkojamās gleznas esot augušas dažādi – ir tādas, kuras briedušas gadiem ilgi, bet citas uzdīgušas un nogatavojušās ļoti ātri. “Esmu pamanījusi zināmas līdzības dārzniecībā un radošās idejas izaudzēšanā,” piebilst māksliniece. “Šī izstāde ir arī stāsts par dzīvību, rūpēšanos un ļaušanu būt!”

Kristīne Kutepova (1982) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas glezniecības bakalaura programmu 2017. gadā un maģistra studiju programmu 2019. gadā. Saņēmusi LMA balvu konkursā “SEB stipendija glezniecībā” 2017. gadā un mecenātes Ināras Teterevas stipendiju mākslā 2015. gadā. Kopš 2014. gada piedalījusies dažādās grupu izstādēs, to skaitā starptautiskos projektos Itālijā un Vācijā. 2020. gadā notikusi viņas pirmā vērienīgā personālizstāde Rīgas mākslas telpā.

Izstāde apskatāma “Aminori” mākslas telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 no 1. augusta līdz 1. septembrim darba dienās no plkst. 11 līdz 18. Ieeja bez maksas.

Izstādes ietvaros augusta beigās māksliniece rīkos īpašu meditatīvas glezniecības meistarklasi jauniešiem. Tuvāka informācija sekos.

Jāņa Branta jaunākā personālizstāde ”Rondo ietvarā’’ iepazīstina ar dizainera pēdējo divu gadu laikā radītajiem darbiem. Tie ir auskari, gredzeni, aproces un kaklarotas. Ar dārgakmeņiem, pusdārgakmeņiem un pērlēm. Sudraba un zelta ietvaros.

Gluži kā mūzikā, kur rondo pamatojas uz galvenās tēmas atkārtojumu un epizožu kontrastu, šajā izstādē dažādu krāsu apaļi un ovāli akmeņi – topāzi, citrīni, kalnu kristāli, oniksi, hrizoprazi, kvarci, lazurīti un dzintari – veido izteiksmīgu saspēli ar to sudraba un zelta ietvariem.

“Strādājot pie katras rotas, es iztēlē redzu cilvēku, kas to varētu nēsāt. Arī tad, ja tas nav pasūtījuma darbs,” saka Jānis Brants. “Visbiežāk piepildu pats savas radošās ieceres un realizēju jaunas idejas. Nospraužu sev mērķi un strādāju, līdz to sasniedzu. Šajā izstādē esmu pēc sirds patikas izspēlējies ar konkrētajiem materiāliem, kas mani šobrīd īpaši iedvesmo.”

Jānis Brants (1958) beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Metāla mākslinieciskās apstrādes nodaļu 1977. gadā. 1983. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu. Rotu dizaina jomā strādā vairāk nekā četrdesmit gadus, un izstāde “Rondo ietvarā” savā veidā ir viņa jubilejas izstāde.

Pēc augstskolas beigšanas Brants darbojies dažādās dizaina jomās. Bet kopš 1983. gada, pateicoties sadarbībai ar Beatrises Dunskas modes salonu “Beate”, mākslinieks pastiprināti pievērsās individuālu rotu dizainam un aktīvai izstāžu darbībai. Tā kā padomju laikā dizaineram individuāli strādāt ar cēlmetāliem bija aizliegts, šajā laikā tapa konceptuālas rotas izstādēm. Tajās visbiežāk izmantots krāsainais metāls – misiņš, melhiors, bronza. 90. gadu sākumā pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Jānis Brants atsāka strādāt galvenokārt ar sudrabu un 1992. gadā sarīkoja pirmo personālizstādi galerijā “Jāņa sēta”. Izstāde “Rondo ietvarā” ir Branta piektā personālizstāde un spilgti apliecina viņa profesionālismu un individuālo rokrakstu.

Jānis Brants ir arī atzīts mākslas pedagogs. 1985. gadā viņš sāka strādāt Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, vēlāk kļuva par Metāla dizaina izglītības programmas vadītāju. No 2005. līdz 2022. gadam Brants bija nu jau Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas direktora vietnieks radošajā darbā. Tas bija atbildīgs izaicinājums, kas ietvēra skolas dizaina izstāžu, tai skaitā starptautisku, organizēšanu un iekārtošanu, darbu pie radošajiem konkursiem un projektiem, kā arī mācību metodikas un profesionālās pilnveides programmu izstrādi. Branta audzēkņu vidū ir daudz Latvijas mūsdienu rotu mākslinieku. Par ilggadēju pedagoģisko darbību 2016. gadā viņam piešķirta Jāņa Cimzes balva.

Mākslinieka darbi atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un daudzās privātkolekcijās Latvijā un pasaulē. Brants darbojas Latvijas Rotu mākslas biedrībā.

Izstāde tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Izstāde ”Rondo ietvarā’’ apskatāma “Aminori” mākslas telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 no 1. jūnija līdz 28. jūlijam darba dienās no plkst. 11 līdz 18 un sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Ieeja bez maksas.

Projektā “Izstāstītie” jeb oriģinālajā nosaukumā Outspoken” 12 Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras studenti piedalās jau kopš mācību gada sākuma. Studenti uzklausīja Ukrainas bērnu un jauniešu stāstus par pieredzēto, bēgot no kara, un atveidoja tos komiksos. Šogad plānots izdot arī grāmatu.

Jau 2,5 miljoni bērnu bijuši spiesti pamest savas mājas kopš 2022. gada 24. februāra, kad sākās Krievijas Federācijas iebrukums neatkarīgās Ukrainas teritorijā. Dažus šo bērnu stāstus mēs lasām ziņās vai sociālajos tīklos. Tomēr tik daudzi paliek neizstāstīti, noglabāti ģimenes vēsturē un personiskajās bēdās. Tos uzklausīt un zināt ir svarīgi mūsu sabiedrībai.

“Komikss ir tikai žanrs – tāpat kā pasaka vai stāsts,” paskaidro LMA docente Rūta Briede. “Tam obligāti nebūt nav jābūt smieklīgam, un ar attēliem bieži vien var pateikt vairāk nekā ar vārdiem. Studentiem šis ir bijis ļoti grūts uzdevums gan no pedagoģiskā, gan mākslinieciskā viedokļa – iemācīties sarunāties ar šiem bērniem, uzklausīt viņu piedzīvoto un uzzīmēt stāstu, kas vislabāk ataino to, ko bērns vēlējies pastāstīt, vienlaikus atklājot arī to, ko viņš, iespējams, noklusējis.” Rūta Briede atzīst, ka studentu darbs pie projekta gada garumā ir bijs pašaizliedzīgs un ideālisma pilns, bet arī sarežģīts brīžos, kad jāsaskaras ar robežu, kurā jauns mākslinieks izjūt vēlmi pasargāt sevi no dzirdētā.

Kamēr grāmata vēl tikai top, “Aminori” telpā var aplūkot projektā “Izstāstītie. Ukrainas bērnu stāsti” tapušos darbus – Kristas Bitmetes, Mārtiņa Dziļuma, Lauras Pikas, Martas Folkmanes, Margaritas Germanes, Oleksandras Golitsinas, Alises Rudēvicas, Paulas Slavikas, Elīnas Skrapces, Gata Šulca, Gabrielas Milbergas-Zuzas un Karīnas Volbetas komiksus un T-kreklu grafikas.

“Ir pieredzes, kuras pārtop klusēšanā. Tās atstāj prātā attēlu šķembas, kuru savādā gaisma vēl ilgi apspīd notiekumus ap mums,” komiksu grāmatas “Izstāstītie. Ukrainas bērnu stāsti” ievadā raksta Linda Gabarajeva.
Izstāde būs apskatāma līdz 26. maijam.

Izstādi atbalsta SIA “Latvijas Finieris” un SIA “Gardu muti”.

“Vai tiešām māksla piederēja, pieder vai piederēs tautai?” – šādu jautājumu mākslas valodā uzdod mākslinieks Armīns Ozoliņš. “Darbi izstādei radīti speciāli “Aminori” telpai,” stāsta mākslinieks. “Ideja par šādas izstādes veidošanu radās pandēmijas pašizolācijas laikā, pāršķirstot savu publikāciju izgriezumu krājumu. Tā izveidojās vizuāli darbi ar uzsvaru uz tekstu un atsaucēm. Vārdi ir gan drukāti, gan šablonēti, rakstīti ar roku un griezti digitāli. Kolāžu kompozīcijās redzami mani iespaidi un iedvesmas avoti no dažādām mākslas jomām un autoriem.”

“”Aminori” galvenā darbības joma ir grāmatu izdevniecība – valoda, stāsti un teksti, tāpēc mūs ieinteresēja Armīna Ozoliņa darbs ar drukātiem materiāliem,” papildina “Aminori” kuratore Marika Rozenberga. “Tā kā Ozoliņš ir arī grāmatu iesiešanas meistars, vēlējāmies mūsu lasītājiem un izstāšu apmeklētājiem parādīt arī viņa veidotos trīs Riharda Bargā grāmatas “Nemodernās Slampes meitenes” iesējumus.”

Armīns Ozoliņš (1970) beidzis Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas dekoratīvās noformēšanas nodaļu 1989. gadā, bet tālāk turpinājis studijas Ādas plastikas nodaļā Tallinas mākslas universitātē, kuru absolvējis 1995. gadā. Sarīkojis vairākas personālizstādes, mākslinieku grupu izstādēs piedalās kopš 1994. gada. Darbojies glezniecībā, grafikā, veidojis instalācijas un mākslas objektus, kā arī videomākslas darbus. Veidojis grāmatu grafisko dizainu, bet 2018. gadā sarīkojis oriģinālu grāmatsējumu izstādi “Jaunas vecas grāmatas”.

Aicinām satikt mākslinieku Armīnu Ozoliņu “Aminori” telpā 30. martā, galeriju akcijas “Last Thursdays” laikā no plkst. 18 līdz 22.

Izstāde apskatāma līdz 28. aprīlim. “Aminori” telpa atvērta darba dienās no plkst. 11 līdz 18, sestdienās no plkst. 11 līdz 16. Ieeja bez maksas.

Lekciju un nodarbību cikli:

30.01.2020. – 12.03.2020

Jānis Borgs

“Ceļojumi mākslas pasaules labirintos ar Jāni Borgu” – lekciju cikls mākslas vēsturē.

26.02.2019 – 23.04.2019

Ingrīda Burāne, Edvarda Šmite

„Pieci vakari“ – Sarunu cikls par notikumiem un noskaņām Latvijas kultūrtelpā 20. gadsimtā.