Izdevniecība Aminori uzsāka savu darbību 2018.gadā, kad tika izdota mūsu pirmā grāmata Sarunas ar Juri Jurjānu, autore Marika Rozenberga. Vienlaicīgi ar grāmatas atvēršanu mūsu izdevniecības salonā tika iekārtota mākslinieka Jura Jurjāna personālizstāde.
Regulāra mākslas izstāžu iekārtošana mūsu salonā ir kļuvusi par grāmatu izdevniecības Aminori tradīciju.
Vairāk par izstādēm un grāmatu piedāvājumiem lūdzam skatīt atbilstoši sadaļās Aminori telpa un Grāmatu veikals.
Izstādi veido pavisam jauni mākslinieka Ata Jākobsona darbi, pārsvarā pasteļu gleznojumi, kas veltīti saulgriežu laikam.
„Caur šiem darbiem vēlos attēlot gaismas un mīlestības frekvenci, telpu, kas ir reizē ārpus vai viņpus, iekšpus visa,” saka gleznotājs. „Radot šos darbus nomierināta prāta stāvoklī, atrodoties sava veida dziļā meditācijā, nonāku harmonizētā telpā. Pieslēdzoties tai ar visu apziņu, notiek sava veida pārnese vai pieredzes piefiksēšana un materializēšana fiziskajā plānā caur mākslas darba radīšanas aktu. Šis process ir iedvesmojošs, nomierinošs, pacilājošs, sazemējošs, dziedinošs un attīrošs. Mani darbi kļūst par piezīmēm un atgādinājumu par šo transcendentālo telpu, un, iespējams, tie darbojas kā portāli ar iespēju nonākt atpakaļ šajā stāvoklī.”
Jākobsona pasteļi ieved skatītāju pasaulē, kur valda gaisma, harmonija un radošas enerģijas plūsma. Par savu dvēseļu radinieci glezniecībā Jākobsons sauc zviedru abstrakto gleznotāju un mistiķi Hilmu af Klintu, kas savos darbos vizualizē neredzamo pasauli.
Atis Jākobsons (1985) ieguvis maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā 2010. gadā. Studējis glezniecību Erasmus apmaiņas programmas ietvaros arī Mančestras Metropolitēna universitātē Apvienotajā Karalistē. Agrāk absolvējis Vides dizaina nodaļu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Piedalās izstādēs kopš 2006. gada. Vairākkārt nominēts Purvīša balvai – 2012., 2015., 2017. gadā par izstādi „Darknight of The Soul” un 2019. gadā par personālizstādi Padures muižā. Par izstādi „Dark Matter” 2015. gadā nominēts arī balvai „Kilograms kultūras”.
Šis gads māksliniekam bijis ļoti aktīvs – neskaitot dalību grupu izstādēs, viņš sarīkojis arī trīs personālizstādes. Kopumā ņemot, izstāde „Izgaismotie” būs Jākobsona 18. personālizstāde.
Izstāde būs apskatāma līdz 25. janvārim.
Ieeja bez maksas.
Šogad Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras veidotajam kalendāram aprit desmitā dzimšanas diena! Desmit gadu laikā kalendāra grafikas ir veidojuši Grafikas katedras studenti, kuri nu jau kļuvuši par atzītiem māksliniekiem Latvijā un pasaulē. Pirmais „Grafiķu kalendārs” iznāca vien 25 eksemplāru tirāžā un nu jau kļuvis par bibliogrāfisku retumu, arī nākamie kalendāri nebija nopērkami, bet jau sesto gadu kalendārs iepriecina ikvienu grafikas mākslas mīļotāju, radot īpašu un neatkārtojamu noskaņu visa gada garumā.
2025. gada „Grafiķu kalendāra” vāku veidojusi Beāte Aizkalna, bet mēnešu grafikas – Ilze Annemarija Jankevica, Ieva Jurjāne, Ulrika Kiršteina, Arta Rolanda Laicāne, Ieva Sarksņa, Toms Gabriels Tauriņš, Luīze Gulbe, Katerina Gončarenko, Elīna Skrapce, Madara Dūka, Karlīna Anna Dzene, Valērija Sosova.
Jubilejas gadā katedras pasniedzēji bija sagatavojuši studentiem vizuālus pavedienus katra mēneša grafikas izveidei, kas simboliski parāda akadēmiskā procesa būtību, kurā pasniedzēji piedāvā sākumpunktus studentu izaugsmei. Kalendārā aplūkojams plašs grafikas tehniku spektrs – oforts, sietspiede, litogrāfija, sausā adata, linogriezums u. c., parādot grafikas mākslas daudzveidību. Klasiski melnbalti darbi mijas ar spilgtiem un krāsainiem, apgāžot ierasto asociāciju par grafiku kā tikai melnbaltu mākslas formu. Tikpat dažādas ir arī jauno mākslinieku domāšanas formas – no izteikti konceptuāliem risinājumumiem līdz asprātīgiem vēstījumiem.
2025. gada kalendāra oriģināldarbu un agrāk izdoto kalendāru izstāde, kuru iekārtoja Patrīcija Māra Vilsone, Luīze Gulbe un Mārtiņš Dziļums, būs aplūkojama līdz 18. decembrim. Ieeja bez maksas.
Plakāta autore – Emīlija Grīnberga.
Izstādi organizē Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedra.
Grafiķu kalendāru 2025. gadam būs iespējams iegādāties „Aminori”, LMA mākslas tirgū „Jaunmarka”, mākslas preču veikalā „Vilhelms” un galerijā „Istaba”.
Izstādi un kalendāru atbalsta: AS „Antalis”, SIA „Arctic Paper”, AS „Latvijas Finieris”, SIA „Jelgavas tipogrāfija”.
Ideja izstādes „Parks” tēmai māksliniekam Kristapam Priedem radusies, iedvesmojoties no arhitektūras kritiķa Venta Vīnberga esejas „Geji Rīgas parkos”, kas bija publicēta Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevumā „No Arkādijas līdz Marsam” (2023). Izstādē Priede pievēršas parku sociālajai un simboliskajai nozīmei, kā arī to vizuālajai interpretācijai mūsdienu kontekstā.
Parkiem vēsturiski bijusi nozīmīga loma geju dzīvē, kalpojot par vietu, kur iepazīties, veidot kontaktus un izrādīt pretestību sabiedrības uzspiestajām normām. Parku loma laika gaitā ir mainījusies, atspoguļojot plašākas izmaiņas sabiedrības attieksmē pret LGBTQ+ identitāti, taču parki joprojām ir galvenās vietas geju kopienas kultūrvēsturiskajā ainavā.
„Literatūrā, kino un mākslā parki bieži attēloti kā nozīmīgas vietas geju dzīvē, aplūkojot un pētot noslēpumainības, riska, vēlmes un kopienas tēmas, atspoguļojot sarežģītās attiecības starp gejiem un sabiedrisko telpu,” stāsta Kristaps Priede. „Dažos parkos pasaulē, kas zināmi kā krūzinga vietas, novietotas piemiņas plāksnes vai izveidoti memoriāli. Piemēram, Ņujorkā Kristofera parkā un ielā netālu no „Stonewall Inn” geju bāra, kur 1969. gada jūnijā notika piecu dienu ilgas sadursmes ar policiju, izveidots šim notikumam veltīts tēlniecības objekts. Berlīnē izveidots memoriāls, kas godina nacisma laikā vajāto un nogalināto homoseksuāļu piemiņu. Savukārt Mančesterā, parkā pie Kanāla ielas (Canal Street), izveidota skulptūra angļu ģeniālā matemātiķa un datorzinātnes pamatlicēja Alana Tjūringa piemiņai.”
Izstādē „Parks” apskatāmas 12 jauktā tehnikā radītas gleznas, kurās Kristaps Priede dabas abstrakcijas savienojis ar atpazīstamu vides elementu fotogrāfijām un mākslīgā intelekta ģenerētiem tēliem.
Kristaps Priede (1990) studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, ieguvis maģistra grādu Glezniecības (2017) un Tēlniecības (2021) apakšnozarēs. Ieguvis maģistra grādu nozarē „Māksla publiskajā sfērā” Lucernas Lietišķo zinātņu un mākslas universitātē Šveicē (2020). Papildinājis zināšanas arī citviet Šveicē un Lielbritānijā. Piedalās izstādēs kopš 2011. gada. Sarīkojis vairāk nekā desmit personālizstādes Latvijā un ārvalstīs – Lielbritānijā, Šveicē, Ķīnā. Piedalījies rezidencēs Šveicē, Islandē, Singapūrā un ASV. „SEB stipendijas glezniecībā” laureāts 2017. gadā. Ieguvis vairākus apbalvojumus, tostarp, otro vietu Latvijas Bankas rīkotajā konkursā par novatorisku dizainu Latvijas gada monētai 2018. gadā.
Izstāde būs apskatāma līdz 26.novembrim. Ieeja bez maksas.
Spēļu laukumi ienākuši izstādes autora Eduarda Miheloviča pieaugušā cilvēka dzīvē līdz ar bērnu piedzimšanu. „Kur ir mājām tuvākais spēļu laukums un kāds tas ir?” – kļuvis par tikpat svarīgu apsvērumu kā senākos laikos, cilvēkiem izvēloties dzīvesvietu baznīcas tuvumā. Tā spēļu laukumi nemanāmi ienākuši Miheloviča daiļradē, piepildot vēlmi pēc visiem saprotama, aktuāla simbola.
„Spēļu laukumi ir kā brīvības oāzes pilsētā,” stāsta Eduards Mihelovičs. „Ciematā spēļu laukums ir centrs, kur satikties. Pretstatā pilsētai, kas ir ietērpta cietos segumos, desakralizēta un vērsta pārsvarā uz vizuālo uztveri, spēļu laukumi paredz kustību un mijiedarbību, tiem arī piemīt sava (arhe)tipoloģija, kurai var piedēvēt gandrīz sakrālas īpašības. Tie atbilst Martina Heidegera jēdzienam par dzīves telpu (Lebensraum), kas, antropologa Tima Ingolda vārdiem, ir „nevis noslēgta telpa, bet atvērums, kas paredz plašumu izaugsmei un kustībai. Tam nav sienu, bet tikai apvāršņi, […] nav grīdas, tikai zeme zem kājām, nav griestu, tikai debesu loks virs galvas.”
Gleznotājs Eduards Mihelovičs (1977) studējis mākslu Latvijas Mākslas akadēmijā un arhitektūru Rīgas Tehniskajā universitātē. Māksliniekam ir bijušas vairākas personālizstādes Latvijā, viņš ir piedalījies grupu izstādēs, plenēros un arī mākslas rezidencēs ārpus Latvijas.
Vairāk informācijas par mākslinieku: https://www.behance.net/eduardmihelov
Izstāde skatāma līdz 21. septembrim
Jau ceturto gadu mākslas telpa „Aminori” piedāvā aplūkot Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras jaunās paaudzes ilustratoru veikumu. Šoreiz būs apskatāmas astoņas studentu radītas bilžu un komiksu grāmatas, kas lielākajai daļai izstādes mākslinieku ir pirmais veikums bilžu grāmatu žanrā. Izstādes nosaukums „Orbis Pictus” tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „apgleznotā pasaule”. Orbis Pictus tiek aprakstīta kā, „iespējams, pirmā ilustrētā grāmata bērniem”, kuru 1658. gadā izdeva čehu skolotājs un filozofs Džons Āmoss Komēniuss (John Amos Comenius). Kopš Orbis Pictus izdošanas bērniem visā pasaulē ir pieejams neskaitāms klāsts ilustrētu grāmatu, tomēr katra jauna mākslinieka – šoreiz astoņu Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra programmas studentu – dzīves kontekstā pirmā bilžu grāmata jeb Orbis Pictus ir nozīmīgs un svinīgs notikums.
„Darbu pie bilžu grāmatām, vispirms veidojot stāstu, studenti sāka jau septembrī, vērojot savu iekšējo pasauli un atrodot tēmas, kas viņiem šķita svarīgas. Tas ir viens no veiksmīgas bilžu grāmatas nosacījumiem – izjust vēlmi izstāstīt to, kas tev šķiet svarīgs, dažkārt vienkārši smieklīgs, vai, tieši pretēji, – tik skumjš, ka par to ir svarīgi pavēstīt citiem,” saka LMA docente Rūta Briede. Izstādē apskatāmajās grāmatās studenti stāsta par sadraudzēšanos ar savu ēnu, par to, ko drīkst un nedrīkst, kad esi mazs, par milzi Mārtu un viņa maizes gultu Rīgā, cimdu ģimeni un par trakulīgo Toniju, kas pavada brīvdienas bez telefona un paskaidro, ko darīt, ja esi sapinies dzīves problēmās. Viena no grāmatām – „Jaunākais dinozaurs pasaulē” – tapusi sadarbojoties ar rakstnieci Luīzi Pastori, bet visas astoņas kopā šajā pavasarī jau pabijušas Latvijas nacionālajā stendā Boloņas Bērnu grāmatu tirgū.
Izstādes mākslinieki Elvīra Beķere, Tonijs Strods, Karlīna Anna Dzene, Madara Dūka, Līva Dortāne, Terēze Talita Rozenblate, Anda Miščenko un Ieva Kupcāne.
Izstāde apskatāma līdz 19. jūlijam.
Ar darbnīcu bieži vien saprotam gleznotāja studiju, bet tā var būt arī galdnieka, atslēdznieka vai pulksteņmeistara darba vieta, kur top taustāmi un lietojami priekšmeti. Jaunajā izstādē ar vienotu „darbnīcas” konceptu Kiršteins atklāsies gan kā dizainers, gan gleznotājs, savienojot divus savas mākslinieciskās darbības virzienus.
Valters Kiršteins (1967) beidza Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu 1995. gadā – laikā, kad Latvijas rūpniecība izbeidzās reizē ar līdzšinējo sistēmu un jaunajiem dizaineriem industrijā darba vairs nebija. Kopš tā laika Kiršteins lielākoties veidojis art design objektus, visbiežāk – konceptuālus pulksteņus, kas tapuši alumīnijā, stiklā, kokā, betonā. Taču jaunajā tūkstošgadē līdztekus trīsdimensiju objektiem izstādēs Valters Kiršteins sāka demonstrēt arī gleznas.
Kiršteina veidotajos art design objektos dominē konstruktīvas formas un paradoksāli kontrasti, pat humors. Savukārt gleznās viņš tematiski turpina darbnīcas tēmu, atainojot pašus darbgaldus, instrumetus un industriāli izgatavotus priekšmetus vai to detaļas. Reizēm gleznu motīvi ir abstrakti, lakoniskām kompozīcijām, kas balstītas krāsu kontrastos. Šajos darbos nepārprotami nolasāma mākslinieka – dizainera – profesionālā izcelsme.
„Kiršteina gleznās velti meklēt „gleznieciskumu” Latvijas glezniecībā pierastajā izpratnē,” par viņa darbiem rakstījusi mākslas zinātniece Ilze Martinsone. „Savā veidā šie darbi atgriežas simts gadus senā klasiskā modernisma sākotnē – tajos nolasāma gan krievu, gan vācu, gan franču modernās mākslas un dizaina ietekme, tieši tāpat kā šie virzieni iedvesmoja pirmos latviešu modernistus – „ekspresionistus” jeb „Rīgas grupu” – pirms simts gadiem.”
Valters Kiršteins pazīstams arī kā idejiskais līderis un organizators grupas izstādei ar koda nosaukumu „Zemūdeņu karš”, kas regulāri papildina mūsdienu mākslas telpu. Kopš 1995. gada diplomdarbu izstādes, Kiršteinam un domubiedru grupai laika gaitā izdevies to attīstīt par unikālu tradīciju. „Zemūdeņu kara” projekti notikuši dažādos formātos, dažādās telpās un ģeogrāfiskās vietās ne tikai Latvijā, bet arī Spānijā, Beļģijā un Francijā. Kā fotogrāfs un kurators kopš 2017. gada Kiršteins piedalās arī gadskārtējās „Vispārējā Gaujmalas fotoizstādes” rīkošanā.
Izstāde būs apskatāma līdz 15. jūnijam. Ieeja bez maksas.
Jubilejas izstādē “Vīzijas” arhitekte un gleznotāja Maija Elizabete Meņģele gleznās vizualizējusi domu un skaņu meditācijas.
“Ja mēdz sacīt, ka “arhitektūra ir kā sastingusi mūzika”, tad tāds ir arī manas pasaules atspulgs, kurā dzīvoju, domāju un gleznoju,” izstādes pieteikumā raksta Maija Elizabete Meņģele. “Klausoties klasisko mūziku dažādās interpretācijās, manās domās tā vizualizējas neparastās krāsu kompozīcijās, ļaujot krāsās emocionāli paust tos pārdzīvojumus un sajūtas, kas mīt manī.”
Krāsa Meņģeles gleznās ir ne tikai kā vēstījums, bet arī kā saskarsme ar pasaules aktualitātēm, kas pastarpināti risinās krāsu salikumos un kompozīciju ekspresijās. Gleznu nosaukumos ietvertais vērojums dažkārt kavējas materiālajā pasaulē, taču, iedziļinoties gleznu kompozīciju risinājumos, kļūst saprotams, ka mākslinieces iztēle ceļo ne tikai ikdienas laiktelpā, bet arī virtuālu noskaņu vidē.
Maijas Elizabetes Meņģeles mākslinieces ceļš sākās Jaņa Rozentāla mākslas skolā, tomēr pēc tās beigšanas viņa, sava tēva, būvinženiera, pamudināta, iestājās Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē. Pēc studijām Meņģele īsu brīdi bija pasniedzēja Jaņa Rozentāla skolā, tomēr drīz vien atgriezās pie arhitektes darba, pievienojoties Arhitektūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas birojam. Šeit Meņģele projektēja grāmatveikalu, kultūras namu un citu sabiedrisko telpu interjerus, veidoja koncertzāli “Ave Sol”, strādāja pie Cesvaines pils restaurācijas. Redzot sociālisma laika būvniecības “kultūru un kvalitāti”, viņa saprata, ka nevar uzņemties pilnu atbildību par savu projektu realizāciju, tāpēc nolēma darīt to, kur viss ir viņas pašas varā – gleznot. 1988. gadā pēc Kurta Fridrihsona ieteikuma Meņģele iestājās Latvijas Mākslinieku savienībā. Bet, kad Restaurācijas projektu birojs beidza eksistēt, viņa pievērsās glezniecībai vēl aktīvāk. Meņģele darbojusies arī Latvijas Kultūras fonda Spīdolas padomē un regulāri publicējusies laikrakstā “Literatūra un Māksla”, dizaina žurnālā “AD”, žurnālā “Latvijas Architektūra”.
Maija Elizabete Meņģele sniegusi milzīgu ieguldījumu, veidojot Latvijas vizuālo tēlu, strādājot Latvijas Ārlietu ministrijas Vēstniecību nodaļā no 1993. līdz 2000. gadam un piedaloties 24 Latvijas vēstniecību atvēršanā. 2000. gadu sākumā Meņģele izveidojusi un vadījusi savu arhitekta biroju “Labs Stils”, bet tagad viņa joprojām aktīvi piedalās mākslinieku plenēros, gleznu izstādēs, kā arī rīko savas personālizstādes.
Izstādi varēs apskatīt līdz šī gada 11. maijam. Ieeja bez maksas.
No 5. februāra izdevniecības “Aminori” mākslas telpā apskatāma izstāde, kurā savijusies klasiskā un laikmetīgā māksla. Mūsdienu gleznotāja Līga Ķempe savus modeļus atradusi Eiropas glezniecības klasiķu darbos, kuros autoru personiskie iekšējās apgarotības meklējumi iegleznoti mīlestības un skaistuma dievietes Veneras tēlā. Pāršķirstot mākslas vēstures lappuses, par Līgas iedvesmas avotiem kļuva itāļu mākslinieki Sandro Botičelli un Ticiāns, vācu Lūkass Krānahs, franču Žans Ogists Dominiks Engrs, spāņu Francisko Goija un flāmu Pīters Pauls Rubenss, un Līga piedāvā mums savu interpretāciju par viņu gleznotajām Venerām.
Dievietes Līgas izstādē brīžiem iegūst visai kuplas formas, pieprasot attiecīgi lielformāta audeklus, bet brīžiem tās sarūk līdz pavisam niecīgam elfu izmēram, tai pat laikā neko nezaudējot no sava rakstura un skaistuma. Šīs gleznainās varones raksturo smalka līnija, plastiska izteiksme, skaidra kompozīcija, pārdomātas detaļas. “Viņu kuplajās formās ir sievietes spēks,” uzskata gleznotāja, “bet viņu kailums ir dievišķs.”
Līga Ķempe ir dzimusi liepājniece un 1995. gadā absolvējusi toreizējo Liepājas Lietišķās mākslas koledžu. 2003. gadā ieguvusi mākslas maģistra grādu gleznošanas apakšnozarē, pabeidzot studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, profesoru Normunda Brasliņa, Jura Jurjāna un Kristapa Zariņa meistardarbnīcā. Līgas diplomdarbs bija viņas pirmā personālizstāde “Carpe Diem” Rīgas galerijā “Bastejs” 2002. gadā.
Grupu izstādēs Līga Ķempe piedalās jau kopš 1999. gada, bet starp daudzajām personālizstādēm īpaši jāizceļ “Karaļvalstība” galerijā “Bazar’t”, kas notika 2022. gadā un kurā māksliniece vienlaicīgi atzinās mīlestībā abām savas dzīves kaislībām – glezniecībai un futbolam.
Līgas Ķempes darbi izstādīti Beļģijā, Dānijā un Francijā un atrodas Liepājas muzeja, privātu kolekcionāru kolekcijās, kā arī privātīpašumos Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Beļģijā, Dānijā, Anglijā, Vācijā, Francijā, Portugālē, Spānijā, Somijā, Krievijā, Zviedrijā, Norvēģijā un ASV. Viņas gleznas izmantotas kompaktdisku un grāmatu vāku noformējumā.
Izstādi “Aminori” telpā Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 69, varēs aplūkot līdz 14. martam. Ieeja bezmaksas.
No 11. decembra izdevniecība “Aminori” savā mākslas telpā piedāvā iespēju uz brīdi izrauties no pirmssvētku kņadas un burzmas, lai gremdētos pārdomās Madaras Gulbis meditatīvo gleznu izstādē “Debesu sajūta”. Šī izstāde ir kā aicinājums biežāk pavērties uz augšu – debesīs –, un ne tikai tāpēc, lai pārliecinātos, vai drīz snigs.
“Kas ir tas spēks, kas liek mums lūkoties augšup?” gleznotāja jautā. “Seno laiku paradums? Ilgas? Intuitīva atbalsta meklēšana gaismas virzienā? Debesu skaistums un nepārtrauktā mainība? Mitoloģijā un reliģijā Debess ir dievību mājvieta. Un patiesi – varbūt tās ir varenākas un iedarbīgākas nekā mums, zemes dzīvi dzīvojot, varētu ienākt prātā?”
“Izstādē “Debesu sajūta” dažādos veidos esmu “runājusi” par to lauku un telpu ap mums, kuru saucam par debesīm,” stāsta māksliniece. “Par iekšējo un ārējo debesu sajūtu. Lai arī izmantoju abstraktās glezniecības izteiksmes līdzekļus, kompozīciju bieži balstu uz redzēto, piedzīvoto. Mani interesē uzgleznot to, ko attēlot vai izstāstīt vārdos nav iespējams. Lai to izdarītu, ir jāatsakās no liekā un nebūtiskā, formas un satura lakonisms rada šo abstrakto gleznojumu.”
Mākslas kritiķe Aiga Dzalbe Madaras Gulbis glezniecību raksturo šādi: “Madaras Gulbis gleznās valda Krāsa. Gribētos teikt, ka tajās nav nekā no realitātes, bet tad sanāktu apgalvot, ka apkārtējā pasaule sastāv tikai no matērijas, un mēs labi zinām, ka tā nav. Madaras Gulbis gleznas ir pilnas ar dabas iespaidiem un emocijām. Impulsu to radīšanai dod visā savā tiešumā tverti īstenības fragmenti. [..] Abstraktā glezniecība ir kā mūzika. Ja iztēlojamies pirmpasauli un pasauli pēc mums, mums prātā rodas nevis tēli, bet kaut kas abstrakts. Tēli uzrodas un atkal atgriežas abstraktajā neesamībā, rosinot vēlmi sajust, notvert un saglabāt to, kas atrodas pa vidu cilvēkiem un viņu ieraudzītajai materiālajai pasaulei.”
Madara Gulbis ir dzimusi rīdziniece, mācījusies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā jau no 11 gadu vecuma, 1994. gadā ieguvusi Mākslas bakalaura grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā, bet mākslas maģistra grādu – 1996. gadā. Kopš 1997. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Izstādēs piedalās kopš 1993. gada. Viņas darbi ir pabijuši izstādēs Rīgā, Oslo, Helsinkos, Stokholmā, Hamburgā, Bonnā, Brēmenē, Frankfurtē, Štutgartē, Briselē, Lisabonā, Varšavā, Baku, Tallinā, Viļņā, Kairā, Seulā, Venēcijā. Madarai Gulbis bijušas 27 personālizstādes Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Polijā.
Izstāde “Debesu sajūta” būs apskatāma “Aminori” telpā Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 69, līdz nākamā gada 2. februārim.
Vitas Lukstiņas iepriekšējā personālizstāde “Pašportrets”, kas notika “Aminori” 2021. gadā, guva lielu skatītāju atsaucību, tāpēc priecājamies iepazīstināt ar mākslinieces jaunajiem darbiem.
Gleznotāja stāsta, kāpēc tieši baleta māksla iedvesmojusi viņu veidot veselu izstādi: “Bērnībā no pirmās līdz piektajai klasei gāju baleta studijā. Balets manā dzīvē ienāca ne tik daudz apzināti, drīzāk tā bija vecāku vēlme, lai es atraisītos kustībā. Man bija savas puantes, bet īstos baleta svārciņus es tā arī nekad nedabūju uzvilkt. Tikai studijas izlaidumā skolotāja pēkšņi teica: “Kā tad es agrāk Vitu nepamanīju, vajadzēja viņai dot galvenās lomas!” Tāpēc tagad uzgleznoju šo nepiepildīto sapni par svārciņiem.”
Vita Lukstiņa uzskata, ka baleta studijas pieredze atraisījusi viņā kādas svarīgas lietas un ietekmējusi viņas iekšējo pasauli. “Tas vairāk ir zemapziņas līmenī,” saka māksliniece, “Bērnībā piedzīvotais ir kā iesēta sēkla, tāpēc es domāju, ka dejošana vēl parādīsies manā dzīvē. Varbūt pat ne kā dejošana, bet dvēseles jutekliskums, kustības izjūta. Es jūtu kustību – tur kopā ir ķermenis un sirds.”
Glezniecībā Vita Lukstiņa (1967) ienākusi pamazām. Dzimusi latviešu ģimenē Krievijā, pēc vidusskolas pārcēlās uz Latviju, kur sākumā studēja pedagoģiju mākslas nodaļā. Glezniecības studijas uzsāka 2016. gadā un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā ieguva 2018. gadā. Plašu ievērību guva Vitas diplomdarbs – lielformāta glezna “Perfektā mīlestība. Pēdējais vakarēdiens” saņēma galveno balvu Florences biennālē 2019. gadā. Lai arī Lukstiņas glezniecības maniere ir reālistiska, viņas gleznu vēstījums ir simbolisks un reizēm pat pārpasaulīgs.
“Es jūtu kādu smalku stīgu, kas nāk kaut kur no dziļumiem, zemapziņas, un to es gleznoju. Arī balets ir viena no valodām, kas runā par šo stīgu. Simboliskā veidā. Balets – tas ir trauslums, jūtīgums, skaistums, bet arī asinis un drāma, sāpes un nāve.”
Izstādi “Aminori” mākslas telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 varēs apskatīt līdz 8. decembrim darba dienās plkst. 11.00–18.00, sestdienās plkst. 11.00–16.00.
Ieeja bez maksas.
Lekciju un nodarbību cikli:
30.01.2020. – 12.03.2020
Jānis Borgs
“Ceļojumi mākslas pasaules labirintos ar Jāni Borgu” – lekciju cikls mākslas vēsturē.
26.02.2019 – 23.04.2019
Ingrīda Burāne, Edvarda Šmite
„Pieci vakari“ – Sarunu cikls par notikumiem un noskaņām Latvijas kultūrtelpā 20. gadsimtā.
P.–P.: 11.00–18.00
