Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?

Andris Levāns, Māris Zanders

11,00

Kategorijas:

Sērijā “Latvijas vēstures mīti un versijas” iznākusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesora Andra Levāna un žurnālista Māra Zandera grāmata “Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?”

 

Turpinām grāmatu sēriju “Latvijas vēstures mīti un versijas”. Šoreiz uzmanības centrā Livonija (13.–16. gadsimts). Krāšņi ilustrētajā grāmatā atradīsiet atbildes uz jautājumu, kas īsti bija Livonija un kas – nekādā ziņā nebija. Uzzināsiet arī to, vai viduslaiki tiešām bija reliģiska fanātisma, nebeidzamu karu, tumsonības un ekonomiskas mazspējas laikmets.

 

 

Vēl daži jautājumi, uz kuriem atbild vēstures doktors Andris Levāns: Kāpēc aplams ir mīts, ka 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā Daugavas lejtecē ieradās “vācieši”? No kurienes, kā un kāpēc radās mīts, ka 12.–13. gadsimtā pastāvēja “senlatviešu” valstis un bija savi valdnieki “karaļi”? Vai iespējams pateikt, kas bija Kaupo – nodevējs, pragmatiķis vai svētais? Kāds bija sieviešu statuss viduslaiku Livonijā? Vai Livonijā atrodami pirmsākumi vēlākajām “dižciltīgajām” vācbaltiešu dzimtām? Kāpēc mēs tik maz zinām par Livonijas kultūru?

 

Redaktore: Inita Saulīte-Zandere
Māksliniece: Anna Aizsilniece

– – –

Dr. hist. Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra direktora vietnieks un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents:

“Turot rokās nelielo sējumu pēc tam, kad tas izlasīts, ir skaidrs, ka ir radīts labākais latviešu valodā lasāmais apkopojums par šķietami tik tālo Livoniju. Tas ļaus mūsdienu cilvēkam iegūt pārsteidzošas atklāsmes un negaidot pamanīt tos pavedienus un sakritības, kas pēkšņi padara viduslaiku cilvēka pasauli laikmetīgu. Iespējams, pēc grāmatas izlasīšanas mēs kļūsim redzīgāki un pamanīsim šīs pasaules klātbūtni ne tikai Rīgas Doma noslēpumainajās skulptūrās (viena no tām mūs uzlūko no grāmatas vāka), bet arī savos ikdienas priekšstatos un izpratnē par Latvijas pagātni. Un kas gan ir vēsture, ja ne tagadnes cilvēka stāsts par aizgājušiem laikiem? Andris Levāns talantīgi apliecina šī stāsta spēku un nozīmi, viņa stāstā viduslaiku pasaule iegūst krāsas un formu, tā elpo mums tepat līdzās, jo tā ir daļa no mums. Stāsts par aizmirsto Livoniju patiešām ir stāsts par mums pašiem. Par to, kā mūsu priekšteči pirms pāris simt gadiem to atklāja, jo Livonija bija nepieciešama kā vācbaltiešiem, tā jaunlatviešiem. Tas ir stāsts par to, kā Livonijas attēls laika gaitā mainījās, projicējoties arvien jaunos uztveres spoguļos, un ir aizraujoši redzēt, teju pat taustāmi sajust, kā Rietumeiropas gotika iemiesojās Daugavas kaļķakmenī, kā radās un mainījās Livonijas seja. Tā turpina mainīties arī šodien, jo “vēsturiskā atmiņa ir pārsteigumu pilns kolektīvās apziņas fenomens. Tā atgādina mums par laikabiedru, ne tikai viduslaiku hronistu, apjukumu un radošumu pagātnes priekšā.” (41. lpp.)”
– – –

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Guntars Prānis:

“Jau Cicerons savulaik vērsās pie vēstures rakstītājiem, sacīdams: “Nekad neuzdrošinies sacīt nepatiesību vai nesacīt patiesību” (Ne quid falsi dicere audeat, ne quid veri non audeat.). Taču šodien, rakstot vēsturi, sekot šim padomam nozīmē arī noskaidrot, vai tas gadījumā nav aplami, kas līdz šim tika uzskatīts par patiesību vai nepatiesību. Šī sarunu grāmata par viduslaiku Livoniju adresēta plašam interesentu lokam un veidota kā spraigs dialogs, ar kura palīdzību abi autori cenšas noskaidrot patiesību un aktualizē nepieciešamību formēt jaunu diskursu par Livonijas kultūrtelpu Latvijas intelektuālajā sabiedrībā, balstoties uz visiem šodien pieejamajiem avotiem. Sarunas gaitā tiek dekonstruēti daudzi 19.–20. gadsimtā tapuši mīti par pagātni, kuros nereti atrodams vēlmju redzējums, uz pagātni projicējot visu to, ko vēlējās tur ieraudzīt.

Lai runātu par viduslaikiem, ir svarīgi iejusties tā laika notikumos un „ieklausīties” tā laika cilvēku domās, kas fiksētas vēsturiskajos tekstos. Taču ar to vien nepietiek, tikpat būtiski ir izstāstīt šo stāstu mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā. Tieši šādu iespēju grāmata sniedz, ļaujot lasītājam iepazīties ar veselu virkni faktu un konkrētu piemēru par „apsolīto zemi Livoniju”. Autori atklāj Livoniju kā nozīmīgu eiropeiskās viduslaiku kultūrtelpas sastāvdaļu, taču neuzspiež šo uzstādījumu kā dogmu. Lasītājs pats tiek aicināts domāt, analizēt, salīdzināt un tvert vēstures avotu tekstus neatkarīgi no tā, kādu mums gribētos ieraudzīt to vai citu realitāti. Neatkarīgi no tā, kādas vēstures interpretācijas un projekcijas esam saņēmuši mantojumā. Kopumā grāmata ir dzīvīgs impulss plašam lasītāju lokam paskatīties uz mūsu senāko vēsturi plašāk, dziļāk, objektīvāk, tādējādi palīdzot visai mūsu sabiedrībai sasniegt jaunu brieduma pakāpi.”