Viktors Freibergs, Daniela Zacmane ”Vakar, šodien, rīt”

Piezīmju par filmām un mazliet arī par dzīvi autori Viktors Freibergs un Daniela Zacmane pāri visam ir īsti kino mīļi. Izdevums tekstuāli un, pateicoties māksliniekam Bruno Mellim, arī vizuāli suģestējošā veidā iemāna lasītāju filmu “lamatās”, un liek ļauties, citējot Sūzenu Zontāgu tam, lai filma mūs nolaupa. Un lai mēs nokļūstam tās varā, pasaulē un noskaņā. Kalendāriskās piezīmes nav domāts kā vēsturisks pārskats, bet kā nelielas impresijas par abu autoru redzētām filmām.

Kopumā kalendārajās piezīmēs apskatītas apmēram divsimt filmas.

Elgas Grīnvaldes izstāde ”Ziedu lietus”

“Aminori” telpā atklāj Elgas Grīnvaldes gleznu izstādi “Ziedu lietus”

“Kur lai atrod mieru?” – jautājam māksliniecei Elgai Grīnvaldei.

“Mūžīgajā un pastāvīgajā,” – atbild gleznotāja. “Dabā, gadalaiku plūdumā. Pavasaris un rudens ir enerģiju, pārmaiņu, revolūciju laiks, bet pēc tam iestājas mūžīgais zaļais vai baltais.”

Nosaukumu jaunajai personālizstādei izdevniecības “Aminori” telpā gleznotāja Elga Grīnvalde atradusi dzenbudisma koanu izlasē “Ne vējš, ne karogs”. Kādā no koaniem aprakstīts, kā Budas māceklis piedzīvo apskaidrības mirkli, sēžot zem ziedoša koka.

“Kādu dienu Subhuti pacilātā tukšuma noskaņojumā sēdēja zem koka. Ap viņu sāka birt ziedi.

– Tu ļoti labi runāji par tukšumu, – dievības čukstēja.

– Bet es taču neesmu runājis par tukšumu, – Subhuti iebilda.

– Tu neesi runājis par tukšumu, mēs neesam dzirdējušas tukšumu, – atsaucās dievības. – Tas ir īsts tukšums.

Un ziedi lija pār Subhuti kā lietus.”

(“Ne vējš, ne karogs”, Māra Vecvagara un Raimonda Kalniņa tulkojums, Avots, 1991)

Elgas Grīnvaldes glezniecību var raksturot kā abstraktu, tomēr viņas galvenais iedvesmas avots ir daba. Šogad māksliniece jau otro reizi pavasara atnākšanu vērojusi Slovēnijā, kur dzīvo viņas dēla ģimene. Šajā kalnainajā dabas ainavā, kas atrodas tuvu debesīm, krāsu pārmaiņas no ziemas uz pavasari ir ļoti smalkas un bagātīgas. Pastaigājoties kalnos, arī pašai izdevies pieredzēt to, kā no ābeles bez skaņas krīt ziedlapiņu lietus. “Tas bija neticami skaisti.”

ELGA GRĪNVALDE (1966) studējusi stikla mākslu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Divus gadus specializējusies glezniecībā LMA Uno Daņiļevska meistarbnīcā. Strādājusi par mākslas pedagogu. Piedalījusies izstādēs kopš 1993. gada, tai skaitā daudzās grupu izstādēs, plenēros un simpozijos, kā arī radošajās rezidencēs Spānijā un Itālijā. Nozīmīgākās personālizstādes – “Tukšuma spēks” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā (Daugavpils, 2020) un “Vertikāles” galerijā “Museum LV” (Rīga, 2021). Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 2003. gada.

Izstāde “Ziedu lietus” apskatāma “Aminori” telpā Valdemāra ielā 69 no 6. jūnija līdz jūlija sākumam.

”Mīlestības frekvence” Kristīnes Kolofas personālizstāde

“Man vienmēr paticis zīmēt un gleznot portretus, vērot cilvēkus un viņu sejas, kurās atainojas dzīves pieraksti,” saka māksliniece.

Melnbaltos ogles un akrila tehnikā radītos portretus vieno stāsts par mīlestību – lielāko dzīves bagātību un skaistāko piedzīvojumu. Mākslinieci iedvesmojusi jogas skolotāja apgarotā seja, iemīlējušies jaunieši, kas it kā elpo vienā ritmā, cilvēki, kas atrodas “mīlestības frekvencē”. Savukārt otra – krāsainā – izstādes daļa ir veltīta sevis pieņemšanai. Tieši sevis iemīlēšanu un pieņemšanu par spīti nepilnībām Kristīne redz kā ceļu uz bagātīgu krāsainību. Šajos darbos viņa gleznojusi atkailinātas auguma daļas, bet darbiem blakus novietojusi spoguli, kurā aicina izstādes apmeklētājus ielūkoties acīs sev – ar mīlestību.

Kristīne Kolofa (1969) beigusi LMA Funkcionālā dizaina nodaļu un specializējusies scenogrāfijas apakšnozarē. Strādājusi LNO dekorāciju darbnīcā, bijusi arī scenogrāfa asistente un veidojusi interjerus pēc individuāliem pasūtījumiem.

Kristīnes Kolofas izstādi “Mīlestības frekvence”varēs aplūkot “Aminori” telpā no 26. aprīļa līdz 27. maijam.

”LIELĀ SMARŽU GRĀMATA” NEZ autoru kolektīvs un Žanna Dorē

“Lielā smaržu grāmata” ir aizraujošs ceļvedis, kas aicina lasītājus doties atklāt smaržu pasauli. Šis populārzinātniskais izdevums atklāj līdz šim nezināmus parfimērijas nozares tematus, apvienojot vēsturiskos, zinātniskos un estētiskos aspektus.

 “Lielā smaržu grāmata” kliedē daudzus stereotipus un mītus un atbild uz jautājumiem, kurus jūs nekad neuzdrošinājāties uzdot. Kas īsti notiek laikā no brīža, kad radusies aromāta koncepcija, līdz smaržu pudelītes nonākšanai plauktos? Kāda ir atšķirība starp populāru zīmolu, kas tiek izplatīts visā pasaulē un nelielu uzņēmumu, kura produkcija pieejama tikai pāris veikalos? Grāmata iepriecinās visus, kuri meklē uzticamu informāciju par smaržu, ožas maņu, parfimērijas vēsturi un ražošanu. Grāmatu tulkojis autoru kolektīvs.

Žanetes Auziņas izstāde ”Vēstules”

Skaistums ir nezūdošs – “Aminori” telpā atklāta modes mākslinieces Žanetes Auziņas darbu izstāde “Vēstules”.

“Katrs izstādes darbs ir kā neuzrakstīts, bet uzzīmēts vai nofotogrāfēts vēstījums – nenosūtītās vēstules cilvēkiem, kuriem pateicoties ir mainījusies mana dzīve,” tā Žanete Auziņa raksturo izstādi, kuru 21. martā atklās izdevniecības “Aminori” mākslas telpā. Izstādē “Vēstules” būs skatāmas modes mākslinieces radītās ilustrācijas, tērpu zīmējumi un fotogrāfijas.

Žanete Auziņa, kura savu radošo darbību aizsāka 20. gs. 80. gadu beigās, izstādē piedāvā savu skatu uz svarīgo un vērtīgo. “Laiks, kurā esmu atklājusi sev jaunu pasauli, par kuru pat neesmu nojautusi. Apmulsums par notiekošo cilvēku attiecībās un cerība, ka mēs spēsim saglabāt savās sirdīs mīlestību, līdzjūtību un cilvēcību,” viņa dalās savās sajūtās par šodienu. “Ar šo izstādi vēlos veltīt visiem mazliet miera un cerības. Skaistums ir nezūdošs.”

Visi ienākumi no Žanetes Auziņas izstādītajiem darbiem tiks ziedoti tam, lai mazā Elizabete Kozlovska varētu arī turpmāk būt kopā ar savu ģimeni, augt un priecāties par pavasara pienenēm un ziedošajām ābelēm. / Informācija par Elizabeti www.ziedot.lv/

Žanete Auziņa (1965) beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un Baltijas Starptautisko akadēmiju. Bijusi modes redaktore žurnālā “Pastaiga”, radījusi pirmo starptautisko modes izstādi Latvijā “Stils un mode” un veidojusi Baltijas modes festivālu “Mode. Māksla. Mūzika”. Veidojusi kostīmus arī teātra izrādēm un kinofilmām. Žanete Auziņa veicinājusi jaunu modes mākslinieku atpazīstamību un atbalstījusi Latvijā jau zināmus modes māksliniekus. Žanete Auziņa sarīkojusi arī vairākas savu fotogrāfiju izstādes. Viņas darbi ir prezentēti izstādēs Austrijā, Vācijā, Japānā, Parīzē un citur pasaulē.

Izstādes publicitātes fotogrāfijas modele: Kristiana

Māksla un mistika

Kāds portrets no nesen “Aminori” telpā rīkotās Annas Baklānes izstādes “Laimes sajūta” atrada savas mājas. Tas, kā īsti tas notika, aprakstīts šajā vēstulē, kuru saņēmām no gleznas jaunās saimnieces Nineles. Šis stāsts var izklausīties neticams, tomēr tieši tā viss bija!

Burvju spogulis

“Vēlos padalīties ar emocijām, kuras izsauca kāds notikums, kas ar mani atgadījās pavisam nesen un kļuva par nozīmīgu notikumu, kurā neticamā veidā savijās mistika un īstenība.

Bija pelēka janvāra diena. Tā bija manas vecmāmiņas piemiņas diena. Vecmāmiņu es dievināju, mēs bijām ļoti tuvas un jau tieši 30 gadus man viņas ļoti pietrūkst. Šajā datumā, kad viņa aizgāja, es vienmēr skumstu un pārcilāju atmiņā savas bērnības un jaunības dienas.

Un vajadzēja tā gadīties, ka tieši todien man nācās mērot kājām samērā lielu gabalu pa K. Valdemāra ielu – sen nebiju pa to gājusi. Iegrimusi savās domās, gāju garām skatlogam, kad pamanīju uz sevi vērstu skatienu. Caur stiklu uz mani raudzījās meitenes portrets.

Apstājos kā apburta – tā taču biju es pati, kas uz mani skatījās! Pārņēma sajūta, it kā es skatītos spogulī – ne šobrīd, bet pirms daudziem gadiem, kad jaunība vēl burbuļoja un pārsteidza, kad visi vēl bija dzīvi… Nezinu, cik ilgi tā nostāvēju uz ielas, veroties portretā. Kad attapos, sapratu, ka iekšā ir izstāde un, protams, nolēmu ieiet, lai uzzinātu ko vairāk par gleznu un aplūkotu to tuvāk.

Laipnā izstādes kuratore piedāvāja iepazīties ar izstādīto darbu autores daiļradi. Bet es kā nohipnotizēta turpināju atgriezties pie TĀS gleznas. Mans skatiens apstājās pie mākslinieces paraksta – Anna Baklāne… Mistika! Tā sauca manu vecmāmiņu! Anna – tas ir vārds, kas visās valodās skan vienādi. Likās, ka vecmāmiņa mani mīļi sveicina… Ar aizrautību sāku aplūkot gleznas detaļas – šeit bija krellīšu virtenes, (jau daudzus gadus rotu izgatavošana ir mans hobijs) gan kleitas apakšmalā stilizēti attēlotas manas lieliskās draudzenītes, bija arī iemīļotās puķes un lente matos, kuru esmu iecienījusi nesāt jau kopš bērnības (arī šobrīd, bet atbilstoši vecumam). Gleznā ieraudzīju pat to biezi sarkano krāsu, pie kuras samērā nesen sāku griezties pēc atbalsta, iegādājoties apģērbu tieši šādā tonī…

Pēdējo punktu manām sajūtām uzlika gleznas nosaukums – “Mums pieder zvaigznes”… Ticiet vai nē, mans otrais vārds ir Estere (Zvaigzne), kurā mani bieži uzrunā.

Nav iespējams atstāstīt spēcīgās emocijas, kas mani pārņēma. Tā bija tieši tāda LAIMES SAJŪTA, kāda apciemo mūs tik reti, toties ir tik spēcīga, ka uzreiz to atpazīstam – jā, tā ir Laime! Absolūta saskaņa ar talantīgās mākslinieces izstādes nosaukumu!

Viņai bija izdevies nodot otram to, ko pats cilvēks nespētu sev noformulēt – to, kas atrodas sirdī. Mākslas satricinošais iespaids un šī notikuma pilnīgā neiespējamība slēpjas tajā, ka esam pilnīgi sveši cilvēki, dzīvojam katra ar savām interesēm, mūs audzinājušas dažādas paaudzes un apstākļi, tomēr šobrīd mēs ieskanējāmies vienā tonī! Man bija tuvs un saprotams katrs sīkums, kas attēlotas viņas gleznā, katrs krāsas tonis, kuru viņa izmantojusi. Izcili un dziļi izjusti!

Mani piepilda milzīga pateicības sajūta par to, ka Anna deva man iespēju šo mākslas darbu iegūt savā īpašumā, iespēju katru dienu ieskatīties spogulī – ne tajā, kurš tev nodevīgi sejā uzrāda katru nodzīvoto dienu, bet tajā burvju spogulī, kas sola – nākotnē vē gaida daudz vairāk, nekā pagātnē. Būs vēl daudz prieka un laimes un interesantu notikumu! Un pateicoties tam – arī daudz spēka! Tāpēc tagad varu uzsākt jebkuru lietu! Es to jūtu! Šī glezna tagad ir mans atspēriena punkts, mans logs uz nākotni no skaistās pagātnes.

Vai tas nav brīnišķīgi, ka mūsu dzīvē notiek tādi brīnumi? Esmu pārliecināta, ka mākslas spēks, ko radījusi šī trauslā māksliniece ar smalko dvēseli, iedvesmos un spārnos vēl daudz cilvēku, kurus viņa satiks savā ceļā. Es to zinu un ticu viņas spārnu spēkam!

Pateicos no visas sirds!

Ninele M. 2022. gada februārī

”Assemblage” Vladimira Avramenko personālizstāde

Salikt kopā laikmetus, stilus un priekšmetus –

gleznotāja Vladimira Avramenko izstāde “Assemblage” izdevniecības “Aminori” telpā

“Arī klusā daba, pirms to sāk gleznot, ir jāsaliek,” stāsta izstādes autors. “Šī kopā likšana man rada īpašu prieku. No neparastām elementu kombinācijām veidojas mākslas darba unikālā dinamika, tā individualitāte. Savos darbos bieži izmantoju atsauces uz citiem mākslas laikmetiem, un tas ir vēl viens “kopā likšanas” prieks.”

No šī prieka arī radies izstādes nosaukums – “Assemblage”, kas tulkojumā no franču valodas vienkārši nozīmē likt kopā dažādas lietas. Ja mākslas darbs salikts vai veidots no gataviem priekšmetiem, to sauc par asamblāžu. Šī izstāde pievērš skatītāja uzmanību faktam, ka priekšmetu kombinēšana pati par sevi var būt mākslas darbs, ja tajā ir vēstījums.

Izstāde Assemblage” ir mēģinājums apvienot postmodernismam raksturīgo stilu raibumu, skatpunktu dažādību ar klasiskās glezniecības valodu. Avramenko gleznotās nelielās klusās dabas ir piesātinātas ar tēliem un citātiem no pasaules mākslas vēstures. Neparasti priekšmetu un žanru salikumi veido autora skatījumu uz mūsdienu glezniecību. 

“Kombinējot dažādus mākslas virzienus, es veidoju savu glezniecības manieri un valodu,” piebilst Vladimirs Avramenko. “No flāmu glezniecības vēlos aizņemties iluzoru meistarību, bet no dadaisma – kolāžas rotaļīgo radošumu. Vēlos savās gleznās atspoguļot to radošo sajūtu, kas rodas, iztēlei strādājot pilnā sparā, kombinējot un liekot kopā objektus.”

Vladimirs Avramenko (1981) ieguvis bakalaura grādu vizuālajā mākslā Kaspera Koledžā ASV un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā. Mākslinieks strādā arī par gleznošanas pasniedzēju. No 2005. gada piedalījies izstādēs Latvijā, ASV, Zviedrijā un Indijā. Sarīkojis arī vairākas personālizstādes. Viņa darbi atrodas privātkolekcijās gan Latvijā un Krievijā, gan arī ASV, Zviedrijā un Indijā.

Vladimira Avramenko izstādi Assemblagevarēs aplūkot “Aminori” telpā no 16. februāra.

Mežlaumiņas konkursa rezultāti

Sirsnīgi sveicam talantīgos konkursa uzvarētājus!

Galvenā balva, lidojums ar gaisa balonu, tiek piešķirts Artūram Š. par darbu ‘’Ežu kāzas’’.

4-6 gadu vecuma kategorijā balvas tiek piešķirtas Felicitai Lamsterai par darbu ‘’Meža laumiņa satiek roni’’ un Adrijai Ciunelei par darbu ‘’Lielie dzīvnieki’’;

7-8 gadu vecuma kategorijā balvas tiek piešķirtas Esterei Ķilpei par darbu ‘’Mežlaumiņa dodas pastaigā’’ un Justīnei Kapočus par darbu ‘’Brīnumainā piejūra’’;

9-10 gadu vecuma kategorijā balvas tiek piešķirtas Semam Lozberam par darbu ‘’Mež Lauviņa un viņas nejaucības ar burvju smilktīm’’, Aļonai Novikai par darbu ‘’Mežlaumiņas gatavošanās ceļam uz Antarktīdu’’ un Deizijai Rafeldei par darbu ‘’Mežlaumiņas nelaimes’’.

Paldies visiem par piedalīšanos! Ar konkursa dalībniekiem sazināsimies individuāli.

Annas Baklānes personālizstāde ”Laimes sajūta”

25. novembrī izdevniecības Aminori” mākslas telpā atklās gleznotājas Annas Baklānes personālizstādi Laimes sajūta”

“Dzīves jēga ir atrast veidu, kā būt laimīgam, neskatoties uz apkārtējiem apstākļiem,” uzskata gleznotāja Anna Baklāne. “Pandēmijas laikā sāku apzināti piefiksēt, kuros brīžos jūtos laimīga – kad eju pa meža taku vai sēžu pie Gaujas un skatos ūdenī; kad gleznā kaut kas sanāk tā, kā gribēju, vai, kad sanāk gluži netīšām; kad bērni guļ un tu skaties, cik viņi ir skaisti; kad samiegojusies iedodu vīram buču no rīta; kad filigrāni noparkoju auto šaurā vietā; kad pārvaru bailes un ar sniegadēli paveicu kādu īpašu triku; kad perfekti izravēju dobi; kad pati izaudzēju dārzeņus un pabaroju ar tiem bērnus. Šīs izstādes darbi ir mani laimes sajūtas meklējumi.”

Izstāde “Laimes sajūta” noslēdz intensīvo un piepildīto laiku, kurā tapušas šīs gleznas. Vērojot Annas Baklānes košos darbus, kuros netrūkst eksotisku ziedu un dzīvnieku, rodas iespaids, ka māksliniece dzīvo sapņu pasaulē, bet izrādās, ka tā nemaz nav. “Es neko neizgudroju,” viņa saka, “gleznoju, to, kas man apkārt.” Cīnoties ar pandēmijas laika stresu, māksliniece sākusi kopt dārzu, stādīt puķes un audzēt dārzeņus, tāpēc augu motīvi ienākuši arī viņas glezniecībā. Arī brīnumi paši nāk pie viņas – piemēram, pavisam īsta baltā lapsa, kas satikta uz ceļa, braucot no Cēsīm uz Raunu. Tagad tā iemūžināta gleznā “Satikšanās”.

Pandēmijas laikā Anna Baklāne, tāpat kā visi, saskārusies ar grūtībām un pielāgojusies apstākļiem. Gleznojusi pārāk lielas gleznas pārāk mazā istabiņā, rūpēs par ģimeni centusies atrast brīdi, lai “pazaudētos” gleznošanā un ieietu “dziļajā domāšanā”.

“Tas ir brīdis, kad nejūtu laiku. Tikai gleznojot izjūtu savu mieru.” Šī izstāde sniedz iespēju arī mums sajust Annas mieru, ielūkoties viņas pasaulē un izbaudīt intimitāti, kas rodas starp mākslinieku un gleznas vērotāju.

Anna Baklāne (1982) dzimusi mākslinieku Vijas Maldupes un Jura Baklāna ģimenē, ieguvusi mākslas maģistres grādu Latvijas Mākslas akadēmijā pie profesoriem Normunda Brasliņa, Kristapa Zariņa un Jura Jurjāna. Izstādēs piedalās kopš 2000. gadu sākuma. Sarīkojusi personālizstādes “Nomoda sapņi” (galerija “Daugava”, 2009) un “Sociālais tīkliņš” (Agijas Sūnas galerija, 2010). Darbi atrodas privātās kolekcijās ne tikai Latvijā, bet arī Lielbritānijā, Itālijā, Zviedrijā, Austrijā, Kanādā, ASV, Baltkrievijā, Francijā, Vācijā, Japānā, Šveicē.                      

Izstāde “Laimes sajūta” mākslas telpā “Aminori” K. Valdemāra ielā 69 apmeklētājiem atvērta no 25. novembra darba dienās no plkst. 11.00 līdz 18.00. Ieeja bez maksas.

Pašportrets

Vitas Lukstiņas personālizstāde