Joanna Rudņanska “Brigitas kaķenīte”

“Akācija, okupācija, nācija, kapitulācija,” ritmiski deklamē mazā Helēna, lēkādama ar lecamaukliņu. Viņa ir lepna par jaunapgūtajiem vārdiem, kā arī par kaimiņzēna uzdāvināto “burvju” apsēju ar gaišzilo sešstaru zvaigzni, kas tik ļoti piestāv viņas tumšzilajam mētelītim.

Poļu rakstnieces Joannas Rudņanskas grāmatā “Brigitas kaķenīte”, kas Inas Strautnieces tulkojumā iznākusi izdevniecībā “Aminori”, aplūkoti Otrā pasaules kara notikumi Varšavā ar bērna acīm. Brigitai un viņas ģimenei jādodas uz geto, un viņas kaķenīte (it kā tikai pagaidām) nokļūst pie sešgadīgās Helēnas. Meitene un viņas kaķis ir liecinieki tam, kā “karš visu pārvērš”, pirmām kārtām jau cilvēku attiecības. Tā ir grāmata, kas šķiet vienkārša, taču ir pārsteidzoši dziļa, bagāta ar metaforām. Poļu literatūras kritiķi to raksturo kā daiļliteratūru bērniem, kas sevī apvieno līdzību, maģisko reālismu un postmodernu pasaku.

Joanna Rudņanska (1948) sarakstījusi nedaudz, taču gandrīz visi viņas darbi saņēmuši literārās balvas, tostarp Starptautisko Januša Korčaka balvu. “Brigitas kaķenīte” Polijā pirmo reizi iznāca 2007. gadā un pieredzējusi jau vairākus izdevumus. Tā kļuva par “Polijas gada grāmatu” un kopā ar dažiem citiem Rudņanskas darbiem iekļauta poļu bērnu literatūras zelta fondā. Tagad arī latviešu lasītājs var iepazīt izcilās poļu rakstnieces daiļradi.

Grāmatu ilustrējusi poļu māksliniece Eva Mendreka, bet īpaši latviešu izdevumam jaunu vāka dizainu radījusi māksliniece Rute Marta Jansone.

Grāmatas auditorija ir bērni no 13 gadu vecuma, tomēr arī bērnu vecākiem šo grāmatu būtu ieteicams izlasīt, jo šodienas notikumi rāda, ka pieaugušie no vēsturē pieļautajām kļūdām ne visai vēlas mācīties. Grāmatā pausto humānisma ideju aktualitāte joprojām nav zudusi.

Venus. Līgas Ķempes gleznu izstāde

No 5. februāra izdevniecības “Aminori” mākslas telpā apskatāma izstāde, kurā savijusies klasiskā un laikmetīgā māksla. Mūsdienu gleznotāja Līga Ķempe savus modeļus atradusi Eiropas glezniecības klasiķu darbos, kuros autoru personiskie iekšējās apgarotības meklējumi iegleznoti mīlestības un skaistuma dievietes Veneras tēlā. Pāršķirstot mākslas vēstures lappuses, par Līgas iedvesmas avotiem kļuva itāļu mākslinieki Sandro Botičelli un Ticiāns, vācu Lūkass Krānahs, franču Žans Ogists Dominiks Engrs, spāņu Francisko Goija un flāmu Pīters Pauls Rubenss, un Līga piedāvā mums savu interpretāciju par viņu gleznotajām Venerām.

Dievietes Līgas izstādē brīžiem iegūst visai kuplas formas, pieprasot attiecīgi lielformāta audeklus, bet brīžiem tās sarūk līdz pavisam niecīgam elfu izmēram, tai pat laikā neko nezaudējot no sava rakstura un skaistuma. Šīs gleznainās varones raksturo smalka līnija, plastiska izteiksme, skaidra kompozīcija, pārdomātas detaļas. “Viņu kuplajās formās ir sievietes spēks,” uzskata gleznotāja, “bet viņu kailums ir dievišķs.”

Līga Ķempe ir dzimusi liepājniece un 1995. gadā absolvējusi toreizējo Liepājas Lietišķās mākslas koledžu. 2003. gadā ieguvusi mākslas maģistra grādu gleznošanas apakšnozarē, pabeidzot studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, profesoru Normunda Brasliņa, Jura Jurjāna un Kristapa Zariņa meistardarbnīcā. Līgas diplomdarbs bija viņas pirmā personālizstāde “Carpe Diem” Rīgas galerijā “Bastejs” 2002. gadā.

Grupu izstādēs Līga Ķempe piedalās jau kopš 1999. gada, bet starp daudzajām personālizstādēm īpaši jāizceļ “Karaļvalstība” galerijā “Bazar’t”, kas notika 2022. gadā un kurā māksliniece vienlaicīgi atzinās mīlestībā abām savas dzīves kaislībām – glezniecībai un futbolam.

Līgas Ķempes darbi izstādīti Beļģijā, Dānijā un Francijā un atrodas Liepājas muzeja, privātu kolekcionāru kolekcijās, kā arī privātīpašumos Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Beļģijā, Dānijā, Anglijā, Vācijā, Francijā, Portugālē, Spānijā, Somijā, Krievijā, Zviedrijā, Norvēģijā un ASV. Viņas gleznas izmantotas kompaktdisku un grāmatu vāku noformējumā.

Izstādi “Aminori” telpā Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 69, varēs aplūkot līdz 14. martam. Ieeja bezmaksas.

Debesu sajūta

Madaras Gulbis gleznu izstādes atklāšana.

Foto: Valters Kiršteins.

Mans balets

Vitas Lukstiņas gleznu izstādes atklāšana.

Foto: Valters Kiršteins

Debesu sajūta. Madaras Gulbis gleznu izstāde

No 11. decembra izdevniecība “Aminori” savā mākslas telpā piedāvā iespēju uz brīdi izrauties no pirmssvētku kņadas un burzmas, lai gremdētos pārdomās Madaras Gulbis meditatīvo gleznu izstādē “Debesu sajūta”. Šī izstāde ir kā aicinājums biežāk pavērties uz augšu – debesīs –, un ne tikai tāpēc, lai pārliecinātos, vai drīz snigs.

“Kas ir tas spēks, kas liek mums lūkoties augšup?” gleznotāja jautā. “Seno laiku paradums? Ilgas? Intuitīva atbalsta meklēšana gaismas virzienā? Debesu skaistums un nepārtrauktā mainība? Mitoloģijā un reliģijā Debess ir dievību mājvieta. Un patiesi – varbūt tās ir varenākas un iedarbīgākas nekā mums, zemes dzīvi dzīvojot, varētu ienākt prātā?”

“Izstādē “Debesu sajūta” dažādos veidos esmu “runājusi” par to lauku un telpu ap mums, kuru saucam par debesīm,” stāsta māksliniece. “Par iekšējo un ārējo debesu sajūtu. Lai arī izmantoju abstraktās glezniecības izteiksmes līdzekļus, kompozīciju bieži balstu uz redzēto, piedzīvoto. Mani interesē uzgleznot to, ko attēlot vai izstāstīt vārdos nav iespējams. Lai to izdarītu, ir jāatsakās no liekā un nebūtiskā, formas un satura lakonisms rada šo abstrakto gleznojumu.”

Mākslas kritiķe Aiga Dzalbe Madaras Gulbis glezniecību raksturo šādi: “Madaras Gulbis gleznās valda Krāsa. Gribētos teikt, ka tajās nav nekā no realitātes, bet tad sanāktu apgalvot, ka apkārtējā pasaule sastāv tikai no matērijas, un mēs labi zinām, ka tā nav. Madaras Gulbis gleznas ir pilnas ar dabas iespaidiem un emocijām. Impulsu to radīšanai dod visā savā tiešumā tverti īstenības fragmenti. [..] Abstraktā glezniecība ir kā mūzika. Ja iztēlojamies pirmpasauli un pasauli pēc mums, mums prātā rodas nevis tēli, bet kaut kas abstrakts. Tēli uzrodas un atkal atgriežas abstraktajā neesamībā, rosinot vēlmi sajust, notvert un saglabāt to, kas atrodas pa vidu cilvēkiem un viņu ieraudzītajai materiālajai pasaulei.”

Madara Gulbis ir dzimusi rīdziniece, mācījusies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā jau no 11 gadu vecuma, 1994. gadā ieguvusi Mākslas bakalaura grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā, bet mākslas maģistra grādu – 1996. gadā. Kopš 1997. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Izstādēs piedalās kopš 1993. gada. Viņas darbi ir pabijuši izstādēs Rīgā, Oslo, Helsinkos, Stokholmā, Hamburgā, Bonnā, Brēmenē, Frankfurtē, Štutgartē, Briselē, Lisabonā, Varšavā, Baku, Tallinā, Viļņā, Kairā, Seulā, Venēcijā. Madarai Gulbis bijušas 27 personālizstādes Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Polijā.

Izstāde “Debesu sajūta” būs apskatāma “Aminori” telpā Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 69, līdz nākamā gada 2. februārim.

Kino 1. Kustībtēls

Žila Delēza grāmatas atvēršana RigaIFF ietvaros.

Valtera Kristovska un Marikas Rozenbergas foto.

Mana brīnišķīgā apsēstība

Bernardo Bertoluči grāmatas atvēršanas svētki RigaIFF ievaros.

Foto: Andrejs Strokins un Marika Rozenberga.

Sudraba līnija

Interjera dizaineres Margaritas Budzes un grafiķes Elīnas Eleres izstādes atklāšana.

Foto: Valters Kiršteins.

Mans balets. Vitas Lukstiņas gleznu izstāde

Vitas Lukstiņas iepriekšējā personālizstāde “Pašportrets”, kas notika “Aminori” 2021. gadā, guva lielu skatītāju atsaucību, tāpēc priecājamies iepazīstināt ar mākslinieces jaunajiem darbiem.

Gleznotāja stāsta, kāpēc tieši baleta māksla iedvesmojusi viņu veidot veselu izstādi: “Bērnībā no pirmās līdz piektajai klasei gāju baleta studijā. Balets manā dzīvē ienāca ne tik daudz apzināti, drīzāk tā bija vecāku vēlme, lai es atraisītos kustībā. Man bija savas puantes, bet īstos baleta svārciņus es tā arī nekad nedabūju uzvilkt. Tikai studijas izlaidumā skolotāja pēkšņi teica: “Kā tad es agrāk Vitu nepamanīju, vajadzēja viņai dot galvenās lomas!” Tāpēc tagad uzgleznoju šo nepiepildīto sapni par svārciņiem.”

Vita Lukstiņa uzskata, ka baleta studijas pieredze atraisījusi viņā kādas svarīgas lietas un ietekmējusi viņas iekšējo pasauli. “Tas vairāk ir zemapziņas līmenī,” saka māksliniece, “Bērnībā piedzīvotais ir kā iesēta sēkla, tāpēc es domāju, ka dejošana vēl parādīsies manā dzīvē. Varbūt pat ne kā dejošana, bet dvēseles jutekliskums, kustības izjūta. Es jūtu kustību – tur kopā ir ķermenis un sirds.”

Glezniecībā Vita Lukstiņa (1967) ienākusi pamazām. Dzimusi latviešu ģimenē Krievijā, pēc vidusskolas pārcēlās uz Latviju, kur sākumā studēja pedagoģiju mākslas nodaļā. Glezniecības studijas uzsāka 2016. gadā un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā ieguva 2018. gadā. Plašu ievērību guva Vitas diplomdarbs – lielformāta glezna “Perfektā mīlestība. Pēdējais vakarēdiens” saņēma galveno balvu Florences biennālē 2019. gadā. Lai arī Lukstiņas glezniecības maniere ir reālistiska, viņas gleznu vēstījums ir simbolisks un reizēm pat pārpasaulīgs.

“Es jūtu kādu smalku stīgu, kas nāk kaut kur no dziļumiem, zemapziņas, un to es gleznoju. Arī balets ir viena no valodām, kas runā par šo stīgu. Simboliskā veidā. Balets – tas ir trauslums, jūtīgums, skaistums, bet arī asinis un drāma, sāpes un nāve.”

Izstādi “Aminori” mākslas telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 varēs apskatīt līdz 8. decembrim darba dienās plkst. 11.00–18.00, sestdienās plkst. 11.00–16.00.

Ieeja bez maksas.

Sudraba līnija. Margaritas Budzes un Elīnas Eleres izstāde

Izstādē “Sudraba līnija” skatītājiem ir iespēja aplūkot divu mākslinieču darbus. Pieredzes bagātā interjera dizainere Margarita Budze eksponē īpaša dizaina spoguļus, bet māksliniece Elīna Elere grafikās atspoguļo dzīvē novērotas formas ar smalka humora cauraustu redzējumu.

Izstādes kuratore Elga Grīnvalde saskatījusi kopīgo abu mākslinieču daiļradē – grafīta zīmuļa vilkto sudrabaino, tīro un harmonisko līniju ritmu. “Grafīta zīmulis ir viens no pirmajiem instrumentiem, kuru mākslinieks apgūst savas darbības sākumā,” stāsta kuratore. “Paiet daudz stundu un gadu, līdz meistars iemācās pārvaldīt šo instrumentu virtuozi, perfekti un viegli. Zīmulis, kas sāk vilkt līnijas uz papīra, izdejo domu domas, līdz koncentrējas pabeigtā darbā. Abas mākslinieces ir profesionāles ar meistarīgi izkoptu un atpazīstamu rokraksta līniju katra savā mākslas jomā. Izstādē “Sudraba līnija” apvienojas harmonija, estētika un izsmalcinātība.”

Margarita Budze (1955) beigusi Valsts Mākslas Akadēmijas vakara dizaina nodaļu 1983. gadā un kopš tā laika strādājusi kā interjera dizainere daudzskaitlīgos veikalu, kafejnīcu, viesnīcu, biroju un privātmāju projektos. Viņas veidotie asprātīgie dizaina objekti no spoguļstikla un citiem materiāliem tapuši sadarbībā ar stikla mākslinieces Andas Munkevicas vadīto darbnīcu “AM studio”. Margarita Budze ir Dizaineru savienības biedre, ieguvusi Dizaina balvu 2009. gadā un regulāri piedalās dizaina izstādēs, sarīkojusi arī vairākas personālizstādes.

Elīna Elere (1975) ir māksliniece grafiķe, kas beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžas Ādas plastikas nodaļu, bet Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi bakalaura un maģistra grādu Grafikas katedrā. Stājmākslā viņu interesē dažādas grafikas tehnikas, krāsu un materialitātes mijiedarbība, papīrs un audekls kā mākslas darba platformas. Izstādēs piedalās no 2014. gada, sarīkojusi arī vairākas personālizstādes.

Izstādi “Aminori” mākslas telpā Krišjāņa Valdemāra ielā 69 var apskatīt no 4. septembra līdz 20. oktobrim, darba dienās plkst. 11.00–18.00, sestdienās plkst. 11.00–16.00, svētdien izstāžu telpa slēgta.

Ieeja bez maksas.